Baznīcas sabiedriskais uzdevums

Jautājumā par kristīgās baznīcas īpašu “sabiedrisku uzdevumu” bieži vien tiek piemirsts, ka baznīcai ir Kunga dots pasaules mēroga sabiedrisks uzdevums: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis” (Mt.28:19-20). Šis Kunga uzdevums ir spēkā neierobežoti telpā un laikā līdz laiku beigām.

Ar parasto iebildi, ka laiki un telpas, valodas un tautas taču ir dažādas un mainīgas, tiek jau atgādināts un parādīts tas, kā, no vienas puses, sabiedrība izvirzās par kritēriju, kamēr, no otras puses, izrādās, ka pats par sevi saprotamais fakts, ka pasaulplašā sabiedrība ir Kristus sludināšanas adresāts, vispār netiek ņemts vērā. Tikai šādā situācijā tad arī var notikt tas, ka baznīcas pašsaprotamā sabiedriskā sludināšanas uzdevuma vietā parādās pārdomas par kaut kādu īpašu sabiedrisku uzdevumu, kas pamatā rāda to, ka jau ievirzē kaut kas nav kārtībā ar baznīcas uzdevumu sabiedrībā.

Ir jāatšķir, protams, baznīcas uzdevuma atklātība no baznīcas stāvokļa sabiedrībā. Tas attiecas uz autoritāti, kas tai piemīt, un ietekmi, ko tā panāk. Tas, zināms, nekad nav atkarīgs no baznīcas būtības, bet gan no attiecīgajiem tiesiskajiem nosacījumiem, kas dažādos laikos un dažādās zemēs var būt visai dažādi. Kopš 1919. gada Veimāras satversmes, kuras izšķirošie nosacījumi, kas formulēti no 136. līdz 141. pantam un kuri pārņemti arī 1949. gada pamatlikuma 140. pantā, kristīgā baznīca mūsu zemē atrodas situācijā, kurā tai ir tiesiskas privilēģijas un tāda atbilstoša ietekme sabiedrībā, kā gandrīz nevienā citā zemē un gandrīz nevienā citā laikā. Pie mums nenotiek kristiešu vajāšanas, ir pilnīga sludināšanas brīvība un brīvība mācīt publiskajās skolās, darbojas diakonija, kas plašā mērā tiek pat finansēta kā sabiedriski pakalpojumi. Likums aizsargā arī svētdienu, ja arī tā ne vienmēr tiek kristīgi izmantota. Ir garantēta dvēseļu kopšana armijā, cietumos, slimnīcās utt. Kristīgās reliģijas mācība skolā ir oficiāls mācību un eksāmenu priekšmets, ko finansē valsts. Kristīgajai draudzei ir brīva pieeja masu saziņas līdzekļiem. Teologu izglītību valsts universitātēs pilnā apjomā finansē valsts, baznīcas nodoklis ir sasaistīts ar valsts algu un ieņēmumu nodokli un tiek iekasēts reizē ar tiem. Baznīcas līdzstrādnieku ieņēmumi tiek aprēķināti, ņemot vērā algu vispārējo tarifikāciju.

Pēc savas būtības kristīgā baznīca nekad nevar pretendēt uz tādu stāvokli sabiedrībā, un tai līdz ar to rodas liela atbildība, un tā pakļauta lieliem kārdinājumiem. Jo baznīcai ar tādām iespējām ir liela piekrišana, un tāpēc tā ir arī apstrīdēta platforma sabiedrības ietekmēšanai, bet tad sekas ir tādas, ka politika un politiķi cenšas iespiesties baznīcā un, otrādi, mācītāji cenšas iesaistīties politikā. Nodarboties ar politiku baznīcā un ar baznīcas līdzekļiem šādā stāvoklī ir iespējams bez jebkāda riska, tā kā tam nav nepieciešama leģitimēšana publiskās vēlēšanās, tāpat kā nepastāv sabiedriska kontrole ar mandāta termiņa ierobežojumu, resp., to atsaucot vai pagarinot jaunās vēlēšanās. Tad var rasties situācija, kad baznīca top par telpu, kas brīva no tiesiskiem ierobežojumiem un tādējādi piemērota politiskiem pasākumiem, un tad baznīca pārtop par politiskas darbības instrumentu bez varas dalīšanas un varas kontroles.

Baznīcas vēsturē allaž ir bijuši laiki, kuros baznīca ir pārtapusi par valsts instrumentu, tāpat kā vienmēr ir bijuši arī laiki, kad baznīca ir veikusi valsts funkcijas. Teoloģiski vērtējot, atšķirība šeit tomēr nav liela, jo abos gadījumos jāpārbauda, vai baznīca sabiedrībā izpilda tās Kunga uzticēto uzdevumu, vai arī tā ir pakļāvusies spiedienam un padevusies kārdinājumam kalpot kaut kam citam.

“Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem (Ap.d.5:29; 4:19).” – Šis izteikums pazīstams kā “clausula Petri”, un to dažādos nolūkos var izmantot arī nepareizi, it īpaši tad, ja lieta grozās ap runāšanu sabiedrībā. Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem tas tomēr nepārprotami saistīts ar uzdevumu – kas to reizē arī ierobežo – runāt resp. mācīt “Jēzus Vārdā”. Bet tādējādi ir precīzi nosaukta vieta, kurā uzdevuma būtībā pamatotā sludināšanas sabiedrība atšķiras no kāda sabiedrības uzdevuma iespējām vai robežām, kurš sniedzas pāri tai vai ir pat no tās atrauts. Un, otrādi, izrādās, ka kādam sabiedrības uzdevumam bez Jēzus Vārda nav vairs nekāda sakara ar sludināšanas sabiedrību. Šī robežlīnija ir skaidra, ne vien raugoties no sludināšanas uzdevuma pamatiem, bet to nevar nepamanīt arī pieredzē, un katrs draudzes loceklis zina, ka šeit jārēķinās ne tikai ar piekrišanu un panākumiem, bet arī ar iebildumiem, atraidīšanu un pat ar vajāšanu. Šeit ir mājvieta vārdam par apliecināšanu un aizliegšanu. Bet tad nešķiet pārsteidzoši, ja šeit starp kristīgās sludināšanas uzdevuma sabiedrību un mērķiem, ko izvirza šī sabiedrība, rodas spriedze. Sabiedrības anonīmais lielums tādā mērā ietekmē kristīgo sludināšanu, kā tā [šī sabiedrība] jāiemanto vai jāpatur, jāsaglabā, un kristīgās draudzes locekļi atrodas tam raksturīgā situācijā, t.i., opozīcijā pret sabiedrību, kuras daļa viņi paši ir un kuru tie pārstāv. Un otrādi, ir daudzveidīgas sabiedrības intereses, kas tiek adresētas baznīcai un kuras tā zināmos apstākļos pārāk atsaucīgi uzņem un cenšas apmierināt, lai tādējādi uzskatāmi parādītu baznīcas noderīgumu sabiedrībā. Bet tas pamatā vienmēr nozīmē, ka tā izšķiršanās un arī šķiršanās, kas notiek, sludinot Jēzus Vārdā, netiek pilnā mērā īstenota vai tiek izlaista, tā ka beigu beigās baznīca neatdalāmi pāriet sabiedrībā. No sludināšanas sabiedrības tad ir izveidojies sabiedrības instruments. Pārāk neskaidrais sekularizācijas jēdziens tieši ar savu pielietojuma daudznozīmību ļauj saskatīt, ka tas tiek izmantots, lai padarītu neskaidru to, kas ir izšķirošais baznīcas un sabiedrības attiecībās. Jo vēstures un sabiedrības aspektā ar sekularizāciju tiek aprakstīts process vai stāvoklis, kad sabiedrība ir atraisījusies no tās kristīgajiem pamatiem. Taču neatbildēts bieži paliek jautājums, kas ir stājies šo kristīgo pamatu vietā un kas kopš šīm pārmaiņām tiek uzskatīts par šīs sabiedrības autoritāti. Taču būtu pilnīgi kļūdaini uzskatīt sabiedrību pretstatījumā baznīcai kā kādu reliģiski neitrālu novadu, tāpēc ka tajā joprojām pastāv daudzveidīgas reliģiskas saistības un vērtības un arī tam atbilstoši konkurējoši fenomeni. Šeit kristīgajai baznīcai ir vesela virkne svarīgu uzdevumu, kurus tā, zināms, pilnīgi ignorē, ja tā kalpo vienīgi sabiedrībai, nevis savam Kungam.

Un otrādi – valsts, kas pazaudē savu reliģisko pamatu un reizē ar to arī savu robežu, pati kļūst par reliģiju, un politika tad pārtop mācībā par pestīšanu.