Baznīcas apmeklēšana ir svarīga

Publiskajam dievkalpojumam ir liela nozīme garīgajā cīņā. Uzstāt, lai kristieši apmeklē baznīcu, – tā nav farizejiska prasība.

Baznīca ir iespēja satikties ar Dievu brīdī, kad iemiesotais Dieva vārds no debesīm ienāk mūsu cilvēciskajā telpā. Eņģeļi mūs apskauž, jo Dievs kļuva par cilvēku un mājoja mūsu vidū.

Darot šīs mājvietas par Savām pagaidu mājām, Dievs baznīcas ēkas, kurās mēs tiekamies, pielīdzina debesu vēstniecībām. Ikreiz, kad divi vai trīs sapulcējas Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, mēs atrodamies Dieva mājās (Mt.18:20). Lai atgādinātu mums par šo faktu, dažās baznīcās svētnīcas priekšgalā esošais altāris ir noformēts tā, ka izskatās kā maza pils, kas no debesīm nokritusi uz zemes. Kad mūsu Kungs parādās mūsu vidū kristīgajā dievkalpojumā, debesis nokāpj uz zemes.

Privilēģija personīgi satikties ar Dievu nebija nemaz tik viegli iegūstama. Padomājiet par Vecajā Derībā ietvertajiem brīdinājumiem, noteikumiem un priekšrakstiem, kuri ierobežoja cilvēku iespēju tuvoties Dieva svētumam. Dzīvniekiem briesmas draudēja jau pašā Sīnāja kalna pakājē. Pat Dieva godības mugurpuses atspīdums uz Mozus mirdzošās sejas cilvēkiem bija gandrīz nepanesams (2.Moz.34:35), tāpēc viņam nācās nēsāt apsegu.

Tomēr Jēzus nāves un augšāmcelšanās dēļ mums ir dota droša pieeja Dieva godībai. Kristus ir mūsu derības šķirsts. Lai arī Viņš ir mūsu draugs, mums ir jābūt piesardzīgiem. Mēs neesam vienlīdzīgi. Mūsu Kungs ir “vakar un šodien tas pats un mūžīgi” (Ebr.13:8), un mūsu iespēja tuvoties mūsu svētajam Dievam nenozīmē, ka mēs varam pavirši izturēties pret dievkalpojumu. Mūsu godības pilnais un majestātiskais Kungs šodien ir klātesošs vēl lielākā mērā, nekā tas bija Vecajā Derībā. Tāpat kā Vecās Derības priesteriem, arī mums ir jāizturas godbijīgi pret svētajām praksēm, kuras mūsu Kungs mums ir nodevis caur Savu baznīcu (2.Tes.2:15).

Pat tad, kad pirmie kristieši pulcējās uz dievkalpojumiem katakombās, viņi darīja visu iespējamo, lai telpas būtu līdzīgas sinagogām, kuras atgādināja Jeruzalemes templi. Kristiešu dievkalpojums nebūt netika uzskatīts par jaunu dievkalpojuma veidu, bet gan par Vecās Derības pielūgsmes veidu piepildījumu. Levītu priesteri nekad nebūtu varējuši iedomāties, ka Imanuela atnākšana nozīmēs to, ka viņu pēctečiem būs tik viegla piekļuve Dievam, kurš mājo vissvētākajā vietā. Baznīcas dievkalpojumos notiekošā svētā saruna ir brīnišķīgāka un iespaidīgāka, nekā tā jebkad bija iedomājama Tempļa dievkalpojumā. Caur Kristu mēs ar Dievu sastopamies vaigu vaigā: “Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā” (2.Kor.4:6).