Baznīca nav tikai svētdienās

Eņģeļi ir klātesoši ne tikai svētdienas dievkalpojumā – viņu eņģeliskā kalpošana turpinās visu nedēļu.

Un mācītāji ir savu ļaužu eņģeļi. Valoda un debesu skaņas, kas mūsu dvēselē atbalsojas publiskajos draudzes dievkalpojumos, tālāk izskan mūsu ikdienas lūgšanu dzīvē, ģimenes svētbrīžos un dievkalpojumos mājās. Tāpēc plānoti svētbrīži nedēļas garumā vai pat katru dienu mums nāk par labu. Nogurdinošās garīgās cīņas karstumā, kur kristiešiem nemitīgi uzbrūk grēks, pasaule un velns, mūsu atpūtas vieta ir laiks, kuru pavadām kopā ar Dievu baznīcā un lasot Bībeli.

Citu cilvēku bēdas patiesībā jums ir dāvana. Tās sniedz jums iespēju uzspodrināt savas garīgās bruņas un likt tās lietā.

Mājās līdztekus personīgajai lūgšanai var lietot arī dievkalpojuma kārtību, kas mūsu garīgajai veselībai dod milzīgu labumu.

Kad reformatori viduslaiku Vācijā slēdza klosterus, viņi cerēja, ka labākais no klosteru dzīves turpināsies mājās. Tas ietvēra ikdienas rīta lūgšanu un vakara dievkalpojumus. Vecāki, būdami saimes galva, darbojās kā abati, izglītodami bērnus, lūgdamies gan par baznīcu, gan valsti un vadīdami kopīgu mūsu svētā Trīsvienīgā Dieva pielūgsmi. Šāda ģimenes dievbijība bagātina mūsu sarunas ar draugiem, kā arī ģimenes sarunas pie vakariņu galda.

Praktizēt šādu dievbijību palīdz arī mācītājs. Izejot no baznīcas, viņš nepārstāj būt par ganu. Nē, viņš vada savu ganāmpulku, cenšoties atrast veidus, kā šiem cilvēkiem palīdzēt ienest dievkalpojumu viņu pašu mājās. Arī tās var kļūt par mazu cietoksni baznīcas aizsardzībā pret ienaidnieku. Dažās baznīcās dievkalpojumi beidzas ar noslēguma procesiju, kurā krusts no altārdaļas tiek aiznests uz narteksu. Kristus krusts tiek ienests pasaulē.

Svētdienas dievkalpojums turpinās visu nedēļu dažādās formās un veidos. Tas ir normāli un dabiski, ka mācītājs atrodas situācijās, kurās viņš tās pašas svētdienas dievkalpojuma svētības piedāvā privātākās vietās.