Bargāku nosodījumu pat nevarētu iedomāties

“Bet, kad es redzēju, ka tie nedara pareizi pēc evaņģēlija patiesības, es sacīju..” [Gal.2:14]

Vienīgi Pāvils šeit skatās ar atvērtām acīm un redz Pētera, Barnabas un citu jūdu grēku, kuri liekuļo līdz ar Pēteri. Paši viņi savu grēku nesaskata, tie domā, ka dara pareizi un mīlestībā kalpo vājajiem.

Tā ir liela lieta, ka Pāvils apsūdz Pēteri kā tādu, kas atkritis no Evaņģēlija patiesības. Bargāku nosodījumu pat nevarētu iedomāties. Un tomēr Pēteris Pāvila vārdus panes pacietīgi; nav šaubu, ka viņš ir pieņēmis nosodījumu ar lielu pateicību.

Lai cik dedzīgi šie vīri būtu sludinājuši Evaņģēliju, tomēr ar savu liekulību, kas nekādi nesaskanēja ar Evaņģēlija patiesību, viņi atkal atjaunoja Bauslību. Tas, kurš atjauno Bauslību, atceļ un noraida Evaņģēliju.

Abas šīs lietas ir jāatšķir tā, ka Evaņģēlijam jāatrod vieta Debesīs, savukārt Bauslībai — uz zemes. Evaņģēlija taisnību tev piederas saukt par dievišķo, Debesu taisnību, bet Bauslības taisnību — par cilvēcīgo, zemes taisnību. Evaņģēlija taisnība tev jānošķir no Bauslības tikpat rūpīgi, kā Dievs ir nošķīris debesis no zemes un dienu no nakts.

Tādēļ, runājot par ticību un sirdsapziņu, Bauslībai ir jātiek pilnīgi izslēgtai; runājot par darbiem, varam iedegt darbu jeb Bauslības taisnības lukturus.

Tādēļ sirdsapziņai, kas ir izbijusies, sajūtot grēku, ir jādomā tā: sirdsapziņai nav nekā kopīga ar Bauslību, darbiem un zemes taisnību. Tā raugās tikai uz grēku piedošanu, tikai uz taisnību, kas mums tiek dāvāta Kristū.

Turpretī šīs pasaules lietās mums stingri jāprasa paklausība Bauslībai.