:: e – BAZNICA ::

Cerības tikt izglābtiem

“Sējējs izgāja sēt sēklu. Viņam sējot, cita krita ceļmalā un tika samīta, un debesu putni to apēda. ..Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva vārds. Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti.” [Lk.8:5, 11-12]

Mūsu teksts māca, ka visi cilvēki ir kā lauks. Lauks pats par sevi rada tikai nezāles tad, ja tas nav apsēts ar labu sēklu. Tādējādi cilvēka sirds laukā aug tikai grēka nezāle, ja tur nav iesēta dievišķā Vārda sēkla. Lielākā daļa cilvēku netiks glābti, jo viņi nevēlas lasīt vai dzirdēt Dieva Vārdu; tā vietā – viņi to noraida kā muļķību.

Cerības tikt izglābtiem ir tikai tiem, kas uzcītīgi lasa un dzird Dieva vārdu. Bet kas notiek? Kad daudzi uzzina, cik liela nozīme pestīšanā ir Dieva vārda dzirdēšanai, viņi patiešām klausās.
Viņi neizlaiž nevienu dievkalpojumu. Viņi arī savās mājās lasa Svētos Rakstus. Bet tad viņi domā, ka ir izdarījuši visu nepieciešamo, lai iegūtu pestīšanu. Viņi vārda dzirdēšanu uzskata par labu darbu, ar ko cilvēks apliecina, ka ir kristietis un nopelna pats savu pestīšanu.

Cik šausmīgi šādi cilvēki maldina sevi! Iedomājoties, ka Rakstu dzirdēšana nopelna cilvēkam pestīšanu, šī dzirdēšana faktiski viņiem kļūst par traucēkli pestīšanai. Tas, kas viņiem tika dots dzīvībai, viņiem kļūst par nāvi. Kāpēc? Kristus to stāsta mūsu tekstā. Un saskaņā ar Mateja [13:19] teikto Kristus paskaidroja, ka šie cilvēki ir tādi, kas dzird Valstības vārdu, bet to nesaprot.

Šeit mēs redzam, ka Dieva vārds ir kā sēkla līdzībā. Lai sēkla būtu noderīga, nepietiek ar to, ka tā tiek izkaisīta vienalga kur. Vissvarīgākais ir tas, ka tai ir jāiekrīt labā zemē un tur jādzen asnus. Ja graudu sēklas nokrīt uz labi nomīdīta ceļa, tā ka tās nevar sajaukties ar augsni, putni ātri atlidos un tās apēdīs. Tas pats ir ar Vārdu. Personai nepietiek tikai sadzirdēt Rakstus ar ausīm. Dieva vārdiem ir jāiesakņojas viņa sirdī, lai izdiedzētu tur īstu ticību ar savu dievišķo spēku. Ja Vārds, tā sakot, tikai atrodas uz sirds virsmas un neiesakņojas dziļi sirdī, sātans nāk un izrauj Vārdu ārā no sirds. Tā rezultātā cilvēks netic un netiek izglābts.

Dievs mums ir devis savu Vārdu, ka tas var radīt lielas, dievišķas pārmaiņas mūsu sirdīs. Vārdam vajadzētu mūs apgaismot, tik spēcīgi atklājot grēka radīto milzīgo postu, ka mūs pārņem nožēla. Pēc tam, lasot Rakstus, Svētā Gara apgaismoti, mēs iemācāmies iepazīt Jēzu Kristu kā savu Pestītāju un uzticamies Viņam no visas savas sirds. Ja Dieva Vārda debešķīgā uguns neapņem sirdi, neliekot tai aizdegties ar Kristus liesmu, tad Vārds cilvēkam tiek sludināts veltīgi. Tā vietā, lai glābtu šo indivīdu, tas viņu tikai apsūdz Dieva priekšā, norādot, ka viņš ļāvis šiem žēlastības līdzekļiem viņā būt neauglīgiem.

Tāpēc tam, kurš vēlas tikt izglābts, ar lielu uzmanību ir jāuzklausa Dieva Vārds, tā lai dievišķās domas, kas tur atklājas, piepilda viņam visu sirdi, radot dzīvu ticību Kristum un līdz ar to arī jaunu dzīvi. Kas to nevēlas, tam ir jāatsakās arī no cerības tikt izglābtam. Jo, kā saka Kristus: “Patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” [Jņ.3:3]