Attiecības starp sprediķi un Euharistiju

Ja Altāra Sakraments ir Evaņģēlijs, tad kļūst skaidrs, ka baznīca bez tā nevarēja eksistēt, ka tāpēc tam apustuļu laikos, senbaznīcă un viduslaikos, kā arī luterismā līdz piētisma ienākšanai tajā bija tik ievērojama loma, ka dievkalpojums bija “mise” (“messa”) – vārda dievkalpojums un vienlaicīgi sakramenta dievkalpojums.

Protestantiskajās baznīcās pieaug pārliecība, ka līdz ar apzināto mises sagraušanu reformētajā baznīcā un luterismā ir pazaudēts kaut kas no baznīcas būtības. Ir kaut kas patiess vārdos, kurus tik bieži var dzirdēt Amerikā:

Kad kāds protestants atnāk uz baznīcu, viņš sastop tur sludinātāju, kad kāds katolis atnāk uz baznīcu, viņš sastop tur Kristu.

Jo sprediķim ir jāpagrimst, tam zūd Evaņģēlija sludināšanas būtība, ja altāra sakraments mums vairāk nesniedz Kristus Incarnatus objektīvo klātbūtni un ja mēs vairāk nesaņemam Viņa patieso miesu un asinis. No otras puses – Evaņģēlija sludināšanas pagrimums Romas baznīcā ir mainījis sakramenta raksturu. Tas, bez šaubām, ir kaut kas brīnišķīgs, kad kādā cisterciešu abatijā mūki pēc kopējām lūgšanām rīta agrumā ieiet sakristejā, novelk mūku un uzvelk mises apģērbus un tad katrs ieiet savā altārī lielajā baznīcā un atsevišķi celebrē misi, kurā ir svētais upuris, kā viņi saka. Bet vai šie iespaidīgie svētki vēl ir senbaznīcas mise, kur nu vēl Jaunās Derības sakraments? Neviens nav šo mises attīstību, kurā pagrimst ecclesia orans, iespaidīgāk kritizējis kā katoliskās baznīcas liturģiskās kustības vadītāji. Es zinu vienu anglikāņu klosteri, kas vienlaicīgi ir arī teoloģiskais seminārs, kur studenti katru rītu iet pie komūnijas, bet mēnešiem ilgi nedabū dzirdēt nevienu sprediķi. Vai šādās baznīcās var saglabāties Evaņģēlijs?

Senā baznīca bija sprediķojoša baznīca, tāpat kā viduslaiku baznīca savās virsotnēs. Bez šaubām, attiecības starp sprediķi senbaznīcā bieži starp vairākiem sprediķiem – un euharistiju vienmēr ir bijusi praktiska problēma, pat austrumos, kur ir tik daudz laika. Laika trūkums ir novedis pie tā, ka sprediķis vai nu kļuva pārāk īss, kā pašreizējā katoļu svētdienas dievkalpojumā, jeb arī, ka vajadzēja iekārtot īpašus sprediķu dievkalpojumus svētdienas pēcpusdienā bez sakramenta kā vēlajos viduslaikos vai mūsdienu vesperēs. Ne tikai mēs, luterāņi, esam nodarbināti ar to, kā svētdienas dievkalpojumā sprediķim un altāra sakramentam piešķirt viņu tiesības. Ar šo jautājumu saistās vēl cits jautājums, proti, draudzes komūnija.

Senbaznīcā visi mises dalībnieki saņēma komūniju. Tas vairs nenotika, kad baznīcā ienāca lielas cilvēku masas, un komūnija bieži dievkalpojuma beigās tika aizvietota ar svētītas, bet nevis konsekrētas maizes saņemšanu. Viduslaikos komūnija bija ļoti reti. Četrreiz gadā – trijos lielajos svētkos un vienos mazākos saņemt komūniju tika uzskatīts par augstākās dievbijības zīmi. Tas netika prasīts pat no mūkiem. Reiz es vienam dominikānim sagādāju lielu vilšanos, paskaidrojot, ka Akvīnas Toms nekādā gadījumā nav ik dienas celebrējis misi. Komūnija tika aizvietota ar senbaznīcā un Austrumu baznīcā līdz šim nepazīstamo hostijas pielūgšanu.

Tāpat kā mainījās Kristības ieražas senbaznīcā (bērnu Kristība un pieaugušo Kristība), tāpat ir mainījušās ieražas Sv. Vakarēdiena kārtībā. Daudzu gadsimtu gaitā ir bijuši strīdi ap jautājumu, kam jādod priekšroka – biežai vai retai komūnijai, bet tomēr cilvēkam jābūt sagatavotam. Jau viduslaikos ir bijušas par to debates. Vēlāk par to ir strīdējušies jansenisti un jezuīti, kamēr šī gadsimta sākumā notika izšķiršanās, nopietni attiecoties pret grēku, jo, pēc katoļu mācības, neviens, kas atrodas grēka stāvoklī nevar saņemt sakramentu. Šī pati problēma parādās luteriskajā baznīcā, tiklīdz tiek veicināta bieža komūnijas saņemšana un Sv. Vakarēdiens dievkalpojumā un baznīcēni vairāk vai mazāk tiek morāli spiesti iet pie Tā Kunga galda, bez nopietnas grēksūdzes pirms tam, kā to prasa mūsu ticības atziņa. Jo Augsburgas ticības apliecības XXIV artikulā prasītā exploratio ir skaidri aprakstīta apoloģijā, ietverot grēksūdzi:

Mūsu baznīcas messās tiek svinētas visas svētdienas un svētki, sakraments tiek izsniegts tiem, kas to vēlas, taču vispirms viņi tiek uzklausīti un viņiem tiek dota absolūcija.

Senāk šī grēksūdze notika (un notiek arī šodien dažās draudzēs) sestdienās. To pamest novārtā jeb atstāt draudzes kopējai grēku atzīšanai būtu luteriskā sakramenta viltošana un veicinātu nepareizu Sv. Vakarēdiena izpratni. Ja mēs pieminam katolisko dievkalpojumu, tad jāatceras, ka arī tur pirms komūnijas ir grēksūdze, kaut arī citādāk, atbilstoši citai grēku izpratnei.

Kad mēs sev jautājam, kas mums kā mācītājiem šai jautājumā būtu jādara, tad sev par mierinājumu jāatzīst, ka mēs neesam pirmie, kam ir bijis jānopūlas ar problēmu “vārds un sakraments”, “sprediķis un Sv. Vakarēdiens”. Visos laikos baznīcai ir bijusi nepieciešamība izskaidrot šos jautājumus. Pretējā gadījumā būs jāaizsargājas pret liturģiskajiem eksperimentiem – kā nopietniem, tā amizantiem. To, ka tādi ir, liecina nesen laikrakstā publicētā bīskapa Liljes vēstule, kas stāsta par jaunu veidu, kā svinēt Sv. Vakarēdienu.

Visi Sv. Vakarēdiena dalībnieki sasēžas ap galdu, bet viena vieta paliek tukša Tam Kungam, kam jānāk. Tas ir jūdu paradums, ko piekopa visās dievbijīgās Austrumu mājās, kad svinīgās ēdienreizēs sabatā vai kādos citos svētkos vienmēr tika atstāta brīva vieta Mesijam. Kāda neziņa valda mūsu draudzēs par Sv. Vakarēdiena un liturģijas nozīmi! To nepalīdzēs saprast arī augstākās garīdzniecības liturģiskie veikumi. Arī modernā liturģikas zinātne nepalīdzēs, ja tās devums netiek tulkots vienkāršā tautas valodā tā, kā to priekšzīmīgi no katoļu puses ir vācu tautai izdarījis Pijs Paršs Klosternoiburgā. Kāpēc mēs neizskaidrojam savām draudzēm, vispirms jaunatnei, liturģiju? Protams, pieņemot, ka mēs paši zinām savu baznīcas kārtību ar tās liturģiskajām vērtībām un saprotam, kā luterismā apvienojas, uzticība vecajam liturģiskajam mantojumam ar lielu evaņģēlisku brīvību, par ko runā Konkordijas formulas 10. punkts. Ne liturģiska patvaļa, bet patiesa evaņģēliska brīvība.

Mums ir jāzin, ka mantojums, kas pazaudēts 250 gados, nav uzreiz atgūstams. Ir jābūt vairākām dievkalpojuma formām, kā tas ir Romas baznīcā, kas praktizē rituālu saglabāšanu. Mums ir vajadzīgi mazi pulciņi un draudzes, kurās senais liturģiskais mantojums kopā ar ticības apliecību tiek saglabāts (confessio vienlaicīgi nozīmē gan ticības apliecinājumu, gan grēku atziņu un Dieva slavinājumu) – kā tas mums par kaunu priekšzīmīgi notiek Braunšveigas “brāļu” draudzē. Bez tam lielajās draudzēs mums ir vajadzīga ilgstoša liturģiskā audzināšana, īpaši sprediķu dievkalpojumi luteriskās messas nozīmē ar sprediķi un sakramenta svētkiem. Tad sprediķim jābūt īsai, bet patiesai Evaņģēlija sludināšanai.

Mēs nevaram atjaunot Sv. Vakarēdienu bez sprediķa atjaunošanas, kas nebūtu kāda cilvēka dievbijīga runa, bet gan audzinošs un sirdi skarošs Svēto Rakstu izklāsts, kas izaudzis no nopietnām, dziļām Rakstu studijām. Nedrīkst būt tā, ka klausītājs jau iepriekš zin, kas tālāk sekos, jo viņš to visu jau ir simtreiz dzirdējis. Tas ir mūsu uzdevums, un neviens nevar mums to laupīt ne baznīcas vadība, ne sinode vai fakultāte. No mūsu amata iekšējās atjaunošanas, no patiesā baznīcas amata atjaunošanas, vienīgā, ko Tas Kungs pats ir dibinājis, nāks mūsu baznīcas atdzimšana. Veni creator Spiritus!