Attiecības starp Dievu un Viņa tautu

Mēs redzam, kā Vecajā Derībā, piemēram, stāstā par pravieti Hozeju, saderināšanās un laulības piemērā (Hoz.1-3), tiek uzskatāmi parādītas derības attiecības starp Dievu un Viņa tautu, un, proti, tieši tur, kur šī Dieva uzticības derība cilvēku neuzticībā tiek lauzta.

Ka šī Dieva uzticības derība saglabājas arī Viņa tautas uzticības laušanā, tas savā ziņā veido sasaistes līniju starp sākumu un beigām. Tur, kur uzticības un paļaušanās laušana cilvēku starpā atkal un atkal dziļi apdraud un grauj Dieva gribēto vīrieša un sievietes vienību, kopā saderēšanu, mums no paša sākuma vajadzētu apdomāt to, ko nozīmē tas, ka Dieva uzticība saglabājas arī Viņa izraudzītās tautas neuzticībā. Šādā veidā. Dieva vārds, jau tīri ārēji to uztverot, aptver vīra un sievas laulības kopību no radīšanas sākuma līdz laika beigām.

Pa starpām rodami daudzi cilvēku paklausības un nepaklausības gadījumi, kurus atsevišķi šeit nebūtu vajadzības iztirzāt. Visā plašajā vīrieša un sievietes attiecību novadā neatradīsim gan neko tādu, kas nebūtu atrodams Bībelē un kas tātad nebūtu sastopams arī pestīšanas vēsturē. Tam piemērs ir tiklab Dāvida laulības pārkāpšana ar Batsebu, kā arī perikope par Jēzu un laulības pārkāpēju (Jņ.8:1-11).

Šeit var atgādināt arī Jēzus ciltskoka sievietes (Mt.1:2-17). Tamāra, kas kā netikle ievilina savu vīratēvu Jūdu, lai dabūtu pēcnācēju, uz kuru tā izvirza prasības un caur kuru Dievs grib īstenot Savu pestīšanas darbu (1.Moz.38). Rahāba, sieviete ar sliktu slavu un ar apšaubāmu nodarbošanos (Joz.2), kas paver ceļu uz apsolīto zemi. Rute, no svešās moābiešu cilts, kas tiek uzņemta pestīšanas sadraudzē (Rut.4). Un vēl arī Batseba, ar kuru Dāvids ne vien pārkāpj laulību, bet arī liek nonāvēt viņas vīru (2.Sam.11).

Šis Jēzus ciltskoks īsumā iezīmē Dieva pestīšanas vēsturi un līdz ar to Dieva uzticību, kas saglabājas arī cilvēku neuzticībā un nepaklausībā un nonāk pie Sava mērķa.

Ja arī Svētajos Rakstos tā atspoguļojas mūsu dzīves īstenība, ka mēs tajā neatrodam nekā jauna.