Atšķirība starp viltus kristieti un patiesu kristieti

“Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.” (Gal.5:16)

“Staigājiet Garā”, māca Svētais Pāvils. Vai tā ir prasība, lai ikviens, kurš vēlas sevi saukt par kristieti un vēlas tikt glābts, būtu pilnīgi garīgs, šķīsts un svēts, bez grēka traipiem? Ja tā, tad nebūtu iespējams atrast nevienu kristieti. Neskatoties uz to, kas tika paveikts no jauna piedzimstot, neizmērāmi lielā samaitātība, ar kuru mēs ienācām šajā pasaulē, nav mums pilnībā atņemta. Žēlastība var būt spēcīga mūsos, bet tā nevar izdzēst grēku no mūsu sirds. Pat patiesu Dieva bērnu vidū joprojām rodas ļaunas domas. Pat vissvētākie cilvēki bieži vien savā dvēselē izjūt visapkaunojošākās kārības. Patiesībā, jo svētāks ir cilvēks, jo biežāk viņu piemeklē briesmīgi pārbaudījumi un kārdinājumi grēkot. Pat svētajam apustulim Pāvilam reiz nācās atzīties: “Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā miesā, nemīt nekas labs.” (Rom.7:18) Arī Dāvida ilgas bija tapt attaisnotam: “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos? Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām!” (Ps.19:13)

Pat taisnie, kas staigā Garā, tiek kārdināti ar viņos esošo grēku, un arī viņi paklūp un krīt. Patiesiem kristiešiem bieži vien piemīt vājības un trūkumi tik lielā mērā, ka vainas meklētāji pat noliedz, ka viņi varētu atrasties žēlastības stāvoklī. Lai gan patiess kristietis, kas staigā Garā, joprojām ir nabaga grēcinieks, tāpat kā viltus kristietis, un lai gan pasaules bērns daudzējādā ziņā atgādina Dieva bērnu, starp abiem pastāv atšķirība, kas ir tikpat krasa kā atšķirība starp dzīvību un nāvi. Šodienas teksts to mums paskaidro. Kamēr vien cilvēks dzīvo grēkā, bez spēka to ienīst un cīnīties pret to, Gara nav viņā, un viņš staigā pēc miesas iegribām pa ceļu uz elli. Arī tam, kas staigā Garā, joprojām ir miesas vēlmes, bet viņam ir arī spēks ienīst grēku un cīnīties pret to, lai tas neņemtu virsroku pār viņu. Ja kāds grēko, jo viņš to vēlas, viņš staigā pēc miesas. Ja kāds staigā Garā, viņš arī grēko, bet tas nav tas, ko viņš vēlas darīt, un viņam riebjas tas, ko viņš ir izdarījis.

Tas, kurš var mierīgi izlemt darīt kaut ko tādu, par ko viņš zina, ka tas ir grēks, tādējādi grēko apzināti un iet pa miesas ceļu, kas ved uz iznīcību. Turpretī tas, kurš staigā Garā, lai gan arī viņš grēko, to dara nevis apzināti, bet gan vājuma un pārsteidzības dēļ. Tas, kurš gūst prieku no grēka vai ir vienaldzīgs pret to, tādējādi dzīvo miesā. Turpretī tas, kurš staigā Garā, katru dienu cieš no saviem grēkiem, ir pilns ciešanu un bēdu un bieži vien sēro par saviem grēkiem ar tūkstoš rūgtām nožēlas asarām. Šie grēki ir viņa lielākās ciešanas, viņa smagākā nasta un viņa lielākais krusts. Tas, kurš atzīst savu rīcību par grēku, bet uzskata to par nenozīmīgu, joprojām dzīvo miesā. Turpretī tas, kurš staigā Garā, pat vismazākos grēkus uzskata par lieliem un briesmīgiem. Tas, kurš cenšas attaisnot un aizstāvēt savus grēkus, kad tie tiek viņam parādīti, joprojām dzīvo miesā. Tomēr tas, kurš staigā Garā, cenšas skaidri apzināties savas krišanas dziļumu, un, tiklīdz viņa sirdsapziņa viņu nosoda, viņš nekavējoties atzīst savu vainu Dieva un cilvēku priekšā, nosodot sevi, pirms to var izdarīt citi.

Ja kāds ir izdarījis nopietnu grēku un ir ar to mierā, ja viņš ir atlicis grēku nožēlu, un nevis dedzīgi meklējis Dieva žēlastību un piedošanu, viņš joprojām ir grēka un nāves bērns un staigā miesā. Tomēr tas, kurš staigā Garā, tāpat kā Pēteris, var ātri savākties pēc grēkā krišanas, metoties Dieva priekšā grēku nožēlā un dziļā kaunā. Viņš lūdz savam Debesu Tēvam piedošanu un žēlastību Kristus dēļ, un viņš neliekas mierā, kamēr viņa sirdsapziņa nav attīrīta un viņš netop pārliecināts par to, ka ir samierināts ar savu debesu Tēvu. Ja kāds ir grēkojis tā, ka Dieva Gars ir atkāpies no viņa sirds, viņš joprojām dzīvo miesā. Bet, ja kāds staigā Garā, arī viņš dažreiz var apbēdināt Svēto Garu, bet viņš nekad neizdzen Viņu no savas sirds ar tīšiem grēkiem. Grēks var sacelties viņa sirdī pret Garu, bet tas nekad neiznīcina Gara valdīšanu patiesa kristieša dzīvē.