Atraujies no grēku tvaika [170]

Jezus dzīvo mūžigi Debes-godā, debes-priekā.
Pie ta turos ticīgi Un neraizejos ne nieka,
Lai man rūkta nāve ar Bēdas vēl un bailes dar’.

Jezus dzīvs, mans pestitajs, es pie viņa dzīvs ar būšu;
Kur viņš ir, mans mīļakais, Tur es ar iekš prieka kļūšu.
Kā var atstāt, pasaki, Galva savu locekli?

Mana sirds iekš cerības Viņam ir kā siet piesieta;
Un priekš manas ticības Jezus vātīs laba vieta,
Kur tās nāves nospriedums Man no Jezus neatstums.

Zemes-miesa man janes, Tāpēc ar par zemi lūgšu;
Kristus tomēr, zinu es, Cels man, kad izgulējs būšu.
Tad būs man ta godiba Mūzu mūžam skatama.

Viņš ar jaunu miesu man Tad apsegs, kad mani moda.
Tad mans Dievs man aridzan Ievedīs tur debes-godā;
Tur es Jezus godibu Savām acīm redzēšu!

Liels būs manu acu prieks, Ar tām Jezu es pazīšu;
Es pats, nekāds svešinieks, Viņa godu atradišu, –
Bet nekādu vājību Vairs pie sev nemanišu.

Še es esmu grūtināts Bēdām, kamēr kapā velšos.
Niecigs topu guldināts, Spēkā atkal augšām celšos.
Dabā mirstu nīcigā, Tur es būšu skaidribā.

Nāves tad nebīstaities, Manas miesas locekliši!
Jezus atkal jūs sasies Un jūs saliks visus glīši,
Kad tā Dieva bazūne Skanēs visā pasaulē.

Tapēc ar atraujaties No šās zemes grēku tvaika,
Jezum vien pieķeraties, Kas jūs uzņems savā laikā!
Turp, uz augšu dodaities, Kur būt mūžam vēlejties!