Atkal celt gaismā svēto Evaņģēliju
Reformators nav nācis no dižciltīgajiem, gudrajiem, dievbijīgajiem bīskapiem, kuri kā Nikolajs no Kūzas un vēlākie reformu draugi tiecās pēc visaptverošas pagrimušās baznīcas atjaunošanās.
Viņš nenāca arī no zinātnieku-humānistu loka, kas kā Roterdamas Erasms mēģināja atjaunot baznīcu caur atgriešanos pie patiesās, sākotnējās kristietības avotiem. Viņš nenāca arī no baznīcas radikālo kritiķu aprindām, no ķeceriem, no revolucionārajiem entuziastiem.
Kā visi lieli baznīcas atjaunotāji viduslaikos viņš nāca no klostera, viņš bija katoļu mūks ar nevainojamu baznīcas pārliecību. Kāds nāves bailēs dots zvērests bija 22-gadīgo maģistru, kas tikko bija iesācis Erfurtē studēt jurisprudenci, 1505.gadā aizvedis augustīniešu – eremītu klosterī.
Lutera tēvs, kas bija cēlies no trūcīgiem zemniekiem un kā veiksmīgs kalnrūpniecības uzņēmējs virzījās uz nodrošinātu pilsonisku eksistenci, dusmojās uz viņu, jo sašķobījās visi laicīgie nākotnes plāni, kas saistījās ar apdāvināto vecāko dēlu. Lutera draugi šo nāves bailēs doto zvērestu pasludināja par nederīgu. Bet Mārtiņš Luters palika uzticīgs savam lēmumam. Paklausot savu priekšnieku pavēlei, viņš sāka studēt teoloģiju, 1507.gadā tika iesvētīts kā priesteris, un 1508.gadā uzsāka akadēmisku pasniedzēja darbu, vispirms jaunajā Vitenbergas universitātē humanitārā fakultātē, tad pārejot uz Erfurti un atkal atgriežoties Vitenbergā kā Pētera Lombardieša sentenču skolotājs.
Pret savu gribu, paklausot savu priekšnieku pavēlei viņam vajadzēja 1512.gadā iegūt doktora grādu teoloģijā un pārņemt profesūru bibliskajos priekšmetos, kur viņš atrada ierosinājumus saviem reformācijas sākumā tik svarīgajiem priekšlasījumiem par psalmiem, Vēstulēm romiešiem, galatiešiem un ebrejiem, kas bija daļēji izrautas no aizmirstības, pateicoties beidzamo gadsimtu atradumiem. Šī profesūra bija ārējais amats, ko Luters sev paturēja arī pēc klostera atstāšanas un pēc savām laulībām (1525.gadā) līdz mūža beigām (1546.gadam), kaut arī cīņu gados viņam dažkārt uz laiku nācās pārtraukt savu pasniedzēja darbu. Viņa priekšlasījumi bija nemitīgi Bībeles grāmatu skaidrojumi. Kā pēdējo viņš 1535.-1545.gadam skaidroja 1.Mozus grāmatu.
Būdams mūks, Luters pildīja arī ordeņa amatus. Kā stingrā virziena, tā saucamo observantu, piekritējs viņš 1510.vai 1511.gadā apmeklēja Romu. Dažkārt viņš izpalīdzēja arī dvēseļu aprūpē. Lielā pieredze, kuru Luters guva, sēžot Vitenbergas baznīcas biktskrēslā, aizstājot mācītāju, iespaidoja viņu sacerēt tēzes par atlaidēm. Šī baznīca kļuva arī par vietu, kur Luters blakus profesūrai ir lasījis arī savus ievērojamos sprediķus.
Bet šie amati ir vairāk nekā vienkārši ārējs ietvars, kurā norisinājās Lutera dzīve un darbība. Tikai distancējoties no tā, mēs varam izprast Luteru ka reformatoru. Nav ļaunāka pārpratuma par, līdzīgi kā tas notika apgaismības un liberālisma laikmetā, saskatīt Luterā modernās kultūras iesācēju, kas atbrīvo indivīdu no baznīcas un viduslaiku sabiedrības važām un prātu padara par baznīcas dogmas tiesnesi. Moderns cilvēks šādā nozīmē Luters nekad nav bijis.
Zīmīgi, ka vēl enerģiskāk nekā ar Romu Luters pārtrauca sakarus ar tiem, kurus būtu jāapzīmē par priekštečiem tam, ko mēs kopā ar Trelču saucam par “moderno pasauli” atšķirībā no viduslaikiem: ar Erasmu un viņa saprātā balstīto un indivīda tiesības aizstāvošo humānismu un ar “jūsmotājiem”, tas ir, ar tiem, kas vecās hierarhijas un Bībeles rakstu autoritātes vietā lika jauno tieši no Dieva gara apgaismotā cilvēka gara autoritāti. Pēc dažiem ieskatiem Luters atstāj nemoderna cilvēka iespaidu ne tikai salīdzinājumā ar Erasmu, bet arī ar viduslaiku katoļu lielajiem domātājiem.
Modernais cilvēks, kas tic prātam un cilvēka labajām īpašībām, uzskata Akvīnas Tomu un viņa mācību par cilvēku par pievilcīgāku nekā Lutera, tāpēc viņš arī drīzāk kļūst par Romas katoli, nevis evaņģēlisko kristieti. Un Luters, kas atsaucoties uz Svēto Rakstu vārdiem, noraidīja visus prāta iebildumus pret apgalvojumu, ka Jēzus jau pirmajā Sv. Vakarēdienā ir saviem mācekļiem devis ēst savu miesu un dzert savas asinis, būtu apgaismības pamatlicējs vai priekštecis? To varbūt varētu teikt par Cvingliju. Bet vai Luters ar savu drosmīgo “Te es stāvu un citādi es nevaru!” Vormsā nav nostājies pret visām pasaules autoritātēm un līdz ar to “privātå sprieduma” celmlaužiem?
Protams, ka Luters tur toreiz stāvēja viens starp citu, šie vārdi ir leģendāri! – un vēlāk, atskatoties uz šo stundu, viņš varēja teikt: Es toreiz biju baznīcā. Bet tieši šie vārdi parāda, kā viņš pats izprata savu vientulību. Viņš neiestājās kā sabiedrības indivīds, ne arī kā atsevišķs visas baznīcas kopības kristietis, bet gan bija pārliecināts par to, ka viņš aizstāv vienīgo patieso katoliskās baznīcas mācību pret maldiem, kas tādēļ vien nekļūst par patiesību, ka ir vispārizplatīta. Jo katolicisms vispārizplatības nozīmē vēl nav nekāds patiesības kritērijs. Nekas tik ātri neizplatās kā cilvēces lielie maldi. Turklāt Luters pats sev toreiz un vēlāk uzdevis jautājumu, vai viņš pats nemaldās:
Vai tu domā, ka visi iepriekšējie skolotāji neko nav zinājuši? Vai tad visi mūsu tēvi būtu muļķi? Vai tu vienīgais esi Sv. Gara perējums? Vai Dievam vajadzēja ļaut savai tautai tik ilgi maldīties?
Arvien no jauna viņš ir sev jautājis tā ar pilnu atbildību, kas gūlās uz viņu.
Cik bieži mana sirds ir drebējusi, mani nosodījusi un pārmetusi ar viņu (tas ir pretinieku) spēcīgāko argumentu: Vai tu viens esi gudrs? Vai visi pārējie būtu tik ilgu laiku maldījušies? Un ja nu tu pats maldies un pavedini tik daudzus cilvēkus, kuri mūžīgi tiks nolādēti?
Šie “uzbrukumi” parāda, ka mēs Luterā nedrīkstam saskatīt moderno individuālistu, kas bez kavēšanās izvirza savu ES pretī kopējām prasībām un sludina tiesības uz savu pārliecību. Vēl mazāk mēs drīkstam viņu aplūkot kā lielo revolucionāru, kurš sagrauj pasaules autoritātes. To pierāda viņa slavenās runas Vormsā nobeigums:
Lai tā būtu, ka es ar Rakstu liecību vai skaidru iemeslu pēc tiktu pārspēts – jo es neticu ne pāvestam, ne koncilam, ir zināms, ka tie daudzkārt ir maldījušies un nonākuši pretrunās – tad es būšu pievarēts ar paša minētajām Rakstu vietām un pieķerts savā sirdsapziņā pret Dieva vārdu. Tāpēc es nevaru un negribu atsaukt, jo pret sirdsapziņu rīkoties ir grūti, neieteicami un bīstami. Dievs, palīdzi man! Ämen.
Tā viņš pēc savas pārliecības noliedz nemaldīgā pāvesta un koncila viltus autoritātes un no jauna izvirza Svēto Rakstu autoritāti. Nedrīkst aizmirst arī to, ka sirdsapziņa, kurai viņš atstāj izšķirošo lēmumu par patiesību, nav tā, ko ar sirdsapziņu saprot filozofiskā ētika, bet vienmēr ar Dieva vārdu saistītā sirdsapziņa.
Tikpat nepareizi ir, ja Luterā mēs saredzam katoļu baznīcas lielo pretinieku un mēģinām izskaidrot reformāciju no šī naidīguma pozīcijām. Jaunais Luters ir bijis Romas baznīcas uzticīgākais dēls. Kad viņš vēlāk tika iesaistīts smagā cīņā ar pāvestu, kurā saskatīja antikristu, tad Luters atšķīra katoļu baznīcu no svešās varas, kas tajā bija ielavījusies. Pāvesta varā, kā tā bija Luters, atšķir beidzamajos gadsimtos, Luters spēja saskatīt tikai “postījumu briesmas”, bet viņš zināja, ka šīs briesmas bija svētumā, patiesajā Kristus baznīcā. Te ir arī raksturīgā atšķirība starp Luteru un Kalvinu.
Kamēr Kalvins pēc pāvesta kārtības pārvaldītajās baznīcās saskatīja “vairāk sātana sinagogas nekā kristīgās baznīcas” un katoliskajā viduslaiku baznīcā – vairs tikai patiesās baznīcas “vājas pēdas”, kā, piemēram, Kristību, Luteram vienlaikus ar pāvesta varas kritiku piemīt katoliskās baznīcas pārsteidzoši konservatīvs vērtējums. Viņš, kas kopā ar pāvesta bullu, kas draudēja izslēgt no baznīcas, sadedzina Romas likumu grāmatas, lai protestētu pret tiesību nelietīgu lietošanu Dieva vārdā un pret viltus tiesībām, ir vienmēr bijis gatavs atzīt vecās, kanoniskās tiesības (piemēram, attiecībā uz bīskapa amatu) par labu baznīcas kārtību. Viņš, kas rakstos par baznīcu Bābeles gūstā, kā arī Šmalkaldes artikulos atmasko elkdievību, kas ielavījusies misë, atzīst, ka arī Romas baznīcās misē tiek svinēta patiesā euharistija.
Tāpēc Luters neradīja kā Cvinglijs un Kalvins jaunu dievkalpojuma formu, luteriskais dievkalpojums bija drīzāk no svēto piesaukšanas un no romiskās upura izpratnes attīrīta mise. Tā Luteram bija nepieņemama doma, ka Rietumzemju baznīcas vienotība būtu uz visiem laikiem sagrauta. Visa viņa reformatoriskā darbība ir izprotama tikai no tā redzes viedokļa, ka tas notiek vienīgi Rietumzemju baznīcas iekšienē. Šo baznīcu viņš gribēja aicināt atgriezties pie tā, kas pēc viņa pārliecības bija tīra Evaņģēlija mācība un vienlaicīgi senā baznīcas mācība.
Tam vajadzēja notikt: jo ja baznīca nesaglabāja tīru Evaņģēliju, tad tam bija jākļūst par tās visiem zināmā pagrimuma dziļāko iemeslu. Savas lielās atbildības sajūtas dēļ Luters bija ļoti smagi cīnījies ar jautājumu, vai tas ir tieši viņa pienākums ļaut par baznīcu izplatīties tādai slavai. Viņš vienmēr bija uzskatījis, ka tā pamattēze, kuru vēlāk uzsvērti sludināja Augsburgas ticības apliecība, ir pareiza, ka, proti, baznīcā drīkst mācīt tikai tas, kas ir īsti aicināts.
Tā, piemēram, Luters ir noliedzis evaņģēliski noskaņotiem mācītājiem sprediķot kāda katoļu mācītāja draudzē bez tā atļaujas. Bet, kur viņš pats ņēma tiesības un pienākumu, kaut arī viens būdams, sludināt visai sava laika baznīcai to patiesību, kuru viņš bija iepazinis? Luters neatsaucās uz kādu pravietisku inspirāciju, lai gan viņš sevi dažkārt tēlaini apzīmēja par “pravieti” (vai “apustuli”) vācu zemēs. Luters drīzāk atbildēja uz pasaules pārmetumiem un paša sirds iebildēm, ka ar evaņģēliskās mācības sludināšanu viņš tikai izpildot savu amatu, ko viņam reiz baznīca pēc paša vēlēšanās uzticējusi un ko viņš paklausot savai baznīcas priekšniecībai ir pārņēmis, tas ir, Svēto Rakstu skolotāja amatu.
Es, doktors Mārtiņš, tiku aicināts un piespiests kļūt par doktoru pret savu paša gribu, no skaidras paklausības. Tā man bija jāpieņem doktora amats un jāzvēr un jāapsolās uzticīgi un skaidri sludināt un mācīt brīnumainos Svētos Rakstus. Šajā mācīšanā man ceļā nostājās pāvesta vara un gribēja man to aizliegt. Vēlāk tai ir tā izgājis, kā tas redzams, un ies vēl sliktāk, un tā nevarēs no manis tikt vaļā.
Tikai tā ir saprotama Lutera atklātā sabiedriskā darbība pēc tēžu piesišanas 1517.gadā. Dažs labs var uzskatīt, ka Luters ir maldījies un ka taisnība bija nevis viņam, bet gan Vatikāna teologiem. Bet neviens nevar noliegt viņa subjektīvo atziņu un to, ka Luters izteica jauno Evaņģēlija izpratni nevis kā revolucionārs, bet ticot, ka pilda baznīcas uzticēto amatu. Un arī tas jāņem vērā, ka, ja viņa mācība bija pareizā kristīgā mācība, Luters nedrīkstēja rēķināties ar sekām, kas varēja rasties no šīs sludināšanas. Jā, vai tad nevajadzēja sākties tādai darbībai, proti, garu šķirošanai, kad sekularizētā baznīcā no jauna sāk sludināt Evaņģēliju, kas kopš praviešu un apustuļu sludināšanas ir pasaule atklājusi dzīvo un spēcīgo Dieva vārdu? Vai Tas Kungs pats nav teicis, ka viņš nav atnācis mieru nest, bet gan zobenu?
Kad izcēlās nemieri, pretestība, jukas un cīņas par Evaņģēlija patiesību mācībā, vai tā nebija drošāka pazīme tam, ka dzīvajam un spēcīgajam Dieva vārdam, kas pēc Lutera vārdiem, kā lietus gāze iet pāri tautām, atkal ir īpaša ietekme cilvēku vidu? Luters iebilda Erasmam:
Ja es neredzētu tādus nemierus, es neteiktu, ka Dieva vārds darbojas pasaule.
Un ja nonāca līdz tam, ka veseli baznīcas apvidi atbrīvojās no Romas jurisdikcijas un baznīcas organizācijas sadalījās: vai mēs tad drīkstam glābt baznīcas vienību ar to, ka noklusējam patiesību? Kas tā vairs būtu par baznīcu un vienību! No šiem redzes viedokļiem ir jāsaprot Lutera uzstāšanās. Viņš negribēja ne baznīcu sadalīt, ne jaunu dibināt. Viņam nebija arī godkāres kļūt par baznīcas atjaunotāju un reformatoru. Luters tikai apzinājās, ka dara to, kas bija viņa baznīcas amata pienākums, proti, sludināt tīru Evaņģēliju. Pēc Lutera paša uzskatiem, viņa uzdevums nebija nekas cits kā, “atkal celt gaismā svēto Evaņģēliju”.
Ieskaties