Par ķerubiem un serafiem

Gribu izteikt savas domas par ķerubiem, — cik nu es par tiem esmu lasījis un spēju saprast.

Man šķiet, ka ķerubiem ir ziedošas, skaistas un nevainojamas sejas, kādas redzam jaunām meitenēm un zēniem pašā jaunības plaukumā un kā mēdz attēlot eņģeļus — līdzīgus skaistiem bērniem. Tā nu ķerubi būtu eņģeļi, kuri parādās nevis ar sarauktām pierēm un bēdīgām sejām, bet ar priecīgām sejām un izturēšanos, — vai tās būtu līdzīgas cilvēku sejām vai citādas. Un “ķerubs” ir sugasvārds, kas var tikt sacīts par daudziem. Tādēļ ķerubs ir eņģelis, kurš parādās cilvēkiem ziedošā, priecīgā un jauneklīgā izskatā. Tā uzskata arī ebreji, kuri māca, ka kerub ir kaldeju vārds un k ir priedēklis, savukārt rub nozīmē — skaists, jauns puisis ar pilnīgu un ziedošu vaigu. Tādēļ par ķerubiem tiek saukti eņģeļi, kuri parādās jauneklīgā, priecīgā un jaukā izskatā, kā tie tiek zīmēti.

Tāpat arī “serafs” ir sugasvārds, kas apzīmē spožā, ugunīgā izskatā, — kā norādīts: “Un Tas Kungs uzsūtīja tautai dzēlīgas [jeb ugunīgas] — hannechashim, hasseraphim — čūskas.” (4.Moz.21:6) Tātad ar vārdu “serafi” domāti eņģeļi, kuri ne tikai ir skaisti un pilnīgi no vaiga, kā ķerubi, bet arī spoži un mirdzoši, — kā tie tiek attēloti Evaņģēlijā, Mt. 28:3, sēžam pie Kunga Kristus kapa: “Viņa izskats bija kā zibens, un viņa drēbes — baltas kā sniegs.” Par to runā arī Psalmi 104:4: “Tu dari.. liesmas par Saviem kalpiem,” tas ir, Tu dari Savus eņģeļus par spožām un mirdzošām uguns liesmām. Tādēļ arī Lk.2:9 rakstīts, ka eņģelis nācis pie ganiem un Tā Kunga spožums tos apspīdējis. Tāpat atspīdējis arī Kristus vaigs Tabora kalnā (Mt.17:2), un tādas būs arī mūsu sejas, kad tiksim uzmodināti pastarajā dienā, lai nāktu godībā, ko Kristus mums iemantojis.

Bet Ķēniņu grāmatā (1.Ķēn.6:29) stāstīts par ķerubu tēliem uz sienām, un tā attēlo spārnotu eņģeļu tēlus ar skaistām, pilnīgām sejām, — ne tādēļ, ka eņģeļiem būtu spārni, bet tādēļ, ka citādi tos nevar attēlot. Jes.6:6 par serafu tiek saukts eņģelis, kas atlido un parāda savu priecīgo, skaisto vaigu, — kā eņģeļus mēdz attēlot uz tepiķiem. Ja šo jauko eņģeļa tēlu ietver arī spožums — kā Ap.d.6:13 par Sv. Stefana vaigu sacīts, ka tas bijis priecīgs un starojošs, un viņa acīs mirdzējis tikai prieks tad. tas tiek saukts par serafu, — kā mēs mēdzam sacīt: viņa vaigs ir ziedošs un starojošs. Tādi būsim arī mēs, un mūsu sejas staros kā saule pusdienlaikā; mums vairs nebūs grumbu, mūsu pieres nebūs sarauktas, mūsu acis neasaros kā tagad, bet — kā rakstīts: “[Dievs] nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs.” (Atkl.21:4) Turēsimies pie šādas cerības un dzīvosim dievbijībā, līdz beidzot, atpestīti no šīs nožēlojamās dzīves, nāksim mūžīgā, eņģeļu dzīvē! Āmen, āmen.