Apslāpēt grēku

“Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu: tāpēc noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās.” [Rom.13:12]

Nākamajā pantā mēs redzam, kā apustulis saprot “tumsības darbus”. Viņš uzskaita dažus no tiem – skurbumu, izvirtību, izlaidību, ķildas, naidu utt. Un, saukdams tos par tumsības darbiem, viņš saka ne tikai, ka cilvēks, tos darīdams, apslāpē dabisko gaismu – jo viņš šeit nerunā par dabisko gaismu vai tumsu –, bet viņš saka, ka šie darbi īstenībā pieder pie garīgās tumsas, miesīgas pašpaļāvības un bezdievības tumsas, kad cilvēks dzīvo brīvi visos savos grēkos un netikumos.

Bet īpaši rūpīgi mums jāievēro tas, ka apustulis saka: “Noliksim,” vai atmetīsim šos tumsības darbus. Šādas lietas viņš saka ticīgajiem. No tā mums, pirmkārt, jāmācās, ka ticīgie nav brīvi no šādiem grēkiem. Pat ja mēs nedzīvojam tajos līdzīgi pasaulei, kura tajos dzīvo tīši bez grēku nožēlas un atgriešanās, mēs tomēr nevaram palikt pilnīgi tīri un neaptraipīti.

Garīga miega un grūtu kārdinājumu laikos grēcīgas iekāres mūs spēj vairāk vai mazāk savaldzināt. To apliecina daudzu svēto dzīvesstāsti. Un mums no tā jāsaprot, ka nevajag tūlīt krist izmisumā, nolādēt sevi un citus kristiešus, kad noticis kas tāds. Nē, ja dvēsele joprojām pieķeras savam Pestītājam, nožēlojot grēkus, ticot un meklējot Viņa žēlastību gan grēku piedošanai, gan pestīšanai, tad Dieva žēlastība tam arvien ir liela. Par to mums jāpateicas Kungam Kristum, kas mums pelnījis īstu žēlastību pret īstiem grēkiem.

Otra lieta, kas mums šeit jāpamana, ir patiesais apustuļa pamudinājums, ka mums jānoliek tumsības darbi un mums tas jādara šīs lielās žēlastības dēļ. Apustulis saka ne tikai: atzīsim un izsūdzēsim, nē, viņš saka arī: noliksim tumsības darbus. Te ir īstā pārbaude, kas atšķir īstus kristiešus no neīstiem.

Viens ir izbijies par savu grēku un meklē Dieva žēlastību un visus žēlastības līdzekļus, lai atbrīvotos no sava grēka; savukārt cits slēdz slepenu derību ar grēku un vēlas to paturēt un attaisnot, pat ja ar muti tas dažkārt to izsūdz. Tas ir tiesa, ka arī ticīgie var aizmirst Dievu un rīkoties tā, it kā pārbaudījumu un sijāšanas brīdī Dieva Gars viņu būtu pametis. Mēs redzam to pie Pētera, kad viņš noliedza Kristu trīs reizes. Taču tūlīt pēc tam Pēteris izgāja laukā un gauži raudāja. Līdzīgā veidā ikviens patiess kristietis savā garā atrodas dziļā pretniecībā savam grēkam.

Bet kā lai noliekam tumsības darbus? Tas notiek dažādos veidos. Dažus grēkus mēs varam nolikt nekavējoties un būt priecīgi, jo mums vairs nav jārunā par vājību, bet jāslavē Dieva žēlastība. Savukārt citi grēki paliek mūsu disciplīnas rīkste ilgu laiku, iespējams, visu mūsu dzīvi, citādi mēs varētu kļūt pilnīgi bez grēka. Mūsu cīņa pret atlikušajiem grēkiem, lai tie neņemtu pār mums virsroku, kā tas atgadās pasaulē, nenotiek mūsu pašu spēkā, bet vienīgi, tveroties pie Dieva varenā spēka [Ef.6:10].

“Tērpsimies gaismas bruņās.” “Gaismas bruņas” ir pretējas “tumsības darbiem”. Un, tā kā šie tumsības darbi ir grēki un netikumi, tad gaismas bruņas ir šķīsts prāts un dzīve, modrība un pāri visam – ticība, cerība un mīlestība, ar ko mēs cīnāmies pret miesas kārdinājumiem, pret velna un pasaules valdzinājumu. Pirms brīža apustulis bija runājis par tumsības darbiem, un tagad kā kontrastu viņš lieto vārdus “gaismas bruņas”. Viņš nesaka: “Gaismas darbi.” Līdz ar to viņš ļauj mums noprast, ka būs kaujas un cīņas un šeit būs nepieciešami ieroči, lai vienmēr paliktu ticībā un dievbijībā.

Kristieša dzīve nav viegla un mierīga dzīve kā tiem cilvēkiem, kas guļ it kā naktī [1.Tes.5:7]. Nē, kristieša dzīve bieži būs grūts, ilgs un bīstams konflikts, kur mums jācīnās par savu dzīvību, pat jāmirst un viss jāzaudē. Tā ir kara laika dzīve. Karā nav miera un drošības, bet nemitīgs nemiers, dzīvības briesmas un bailes. Mums vienmēr jābūt nomodā un bruņotiem jaunām cīņām.

Vienreiz uzbrukums ir vērsts pret ticību un sirdsapziņu, kad mums draud briesmas no jauna iejūgties bauslības jūgā [Gal.5:1]. Citreiz uzbrukums nāk no ārienes, kad velns grib iegrūst mūs grēkā un kaunā. Vēl citreiz uzbrukums jāpiedzīvo mīlestībai, kad esam kārdināti palikt dusmās un naidā utt.

Pret visiem šādiem uzbrukumiem mums ir jābūt labi bruņotiem ar gaismas bruņām. Un šeit cīņa nereti būs tik smaga un bīstama, ka būsim tuvu izmisumam, ka glābšana nāks tikai kā “liels brīnums”, ko paveicis visvarenais un uzticīgais Kungs. Tāpēc Pēteris arī saka, ka “taisnais tik tikko tiek izglābts” [1.Pēt.4:18].

Kā tad klāsies tiem, kas vēlas būt kristieši un joprojām dzīvot mierā, it kā atrastos drošā namā, it kā tiem nebūtu nekādu garīgo ienaidnieku, it kā velns nebūtu iecerējis pret viņiem neko ļaunu, it kā miesa un pasaule nebūtu mūsu bīstamie ienaidnieki? Gan Dieva vārds, gan mūsu pieredze liecina, ka neviens kristietis nav spējis šķērsot ienaidnieka teritoriju bez izbīļa un cīņas.

Ja es neesmu izbijies, tad neesmu briesmās. Bet, atrodoties uzmācīgu ienaidnieku vidū, uzskatīt, ka nepastāv nekādas briesmas – tas ir pašapmāns. Vai nu es izbīstos un cīnos, un ar Dieva spēku tieku izglābts, vai arī es jūtos pārdrošs un vienaldzīgs, un tad es esmu pazudis. Tādēļ Kungs Kristus ir mūs uzticīgi pamudinājis: “Esiet modrīgi un lūdziet” [Mt.26:41]. “Bet ko Es jums saku, to Es saku visiem: “Esiet nomodā!”” [Mk.13:37].