Sāpīga pieredze var būt svētīga

Kad Mārtiņš Luters rakstīja savus slavenos komentārus astoņos sējumos par 1.Mozus grāmatu, viņš pamanīja, ka daudzi teologi un Bībeles pētnieki šeit attēloto situāciju ir atzinuši par visneizprotamāko un grūtāko Rakstu vietu visā Vecajā Derībā. Viņi nesaprata, kāpēc ir tik svarīgi, ka “Jēkabs palika viens pats un Kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai” (1.Moz.32:25)?

Arī jums varētu šķist, ka šeit attēlotajai cīņai ar jūsu ikdienas dzīvi nav nekāda sakara. Tomēr šī nozīmīgā Rakstu vieta jums vēsta, ka daudzas cīņas un grūtības jums nākas izturēt tāpēc, ka Dievs jūs mīl, par jums rūpējas un lai tas nāktu jums par labu (Ebr.12:10).

JĒKABS CĪNĪJĀS AR PAŠU DIEVU!

Pēc daudziem svešumā pavadītiem gadiem Jēkabs devās mājup uz tēva namu. Ģimeni un mantas viņš aizsūtīja pa priekšu, domādams nākamajā dienā savējiem pievienoties.

“Bet Jēkabs palika viens pats, un Kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai. Kad Tas redzēja, ka nespēj [Jēkabu] pieveikt, Tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar Viņu. Un Tas teica: “Atlaid mani, jo rīts sāk aust.” Bet Jēkabs teica: “Es Tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.” Un Tas vaicāja: “Kā tevi sauc?” Viņš atbildēja: “Jēkabs.” Bet Tas viņam sacīja: “Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis” (1. Moz. 32:25-29).

Izceltie vārdi padara šo Rakstu vietu īpaši nozīmīgu jūsu ikdienas dzīvē – pats Dievs cīnījās ar Jēkabu! Dievs piespieda Jēkabu cīnīties un izmežģīja viņam locītavu, tā ka Jēkabam vēlāk nācās klibot (1.Moz.32:32).

“KO TAS KUNGS MĪL, TO VIŅŠ PĀRMĀCA” EBR.12:6

Mārtiņš Luters šo Rakstu vietu skaidro šādi:

Dievs spēlējas ar Jēkabu, lai pamācītu viņu un stiprinātu viņa ticību. Tā dievbijīgs vecāks paņem no sava dēla ābolu, kas puisēnam šķiet tik tīkams, ne tāpēc lai zēns bēgtu no sava tēva vai novērstos no viņa, bet gan lai to pamudinātu vēl ciešāk apskaut tēvu un lūgt: „Tēt, atdod, ko esi man atņēmis!” Tad tēvs ir priecīgs par šīs pārbaudes rezultātu, bet dēls, atguvis ābolu, mīl savu tēvu vēl dedzīgāk.

Tad Luters attiecina šo stāstu uz jūsu dzīvi.

No šī piemēra ar Jēkabu redzam, ka Dievs dažkārt mēdz parotaļāties ar saviem svētajiem, un, ciktāl tas attiecas uz Viņu, tās ir tīrās bērnu spēlītes. Bet mums, kad Viņš mūs šādi pārbauda, tas šķiet pavisam citādi. Tomēr.. Dievs mūs uzlūko ar vislaipnāko smaidu un Viņam patīk tie, kas Viņu bīstas un cer uz Viņa žēlastību.

PIEŅEMIET SAVA MĪLOŠĀ DEBESU TĒVA PAMĀCĪBU

Dieva Tēva dusmas par jūsu grēkiem ir pilnībā remdētas ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Jūsu Debesu Tēvs nekad neizturēsies pret jums ļauni un neliks jums ciest, liekot maksāt par jūsu grēkiem.

Tomēr jūsu Debesu Tēvs ļauj, ka jums, Viņa mīļajam bērnam, nākas paciest “dažādas kārdināšanas” (Jēk.1:2) un “tagadējās grūtības, kas ir vieglas” (2.Kor.4:17), gluži kā Jēkabam bija jāklibo izmežģītās locītavas dēļ (1.Moz.32:32). Kad jūs piemeklē nelielas paciešanas, piemēram, galvassāpes vai grūta diena darbā, neuzskatiet, ka tās ir nesvarīgas, kā daudzi Bībeles pētnieki par nesvarīgu uzskata šeit attēloto Bībeles vēsti. Tāpat arī, piedzīvojot nopietnus pārbaudījumus – nabadzību, neārstējamu slimību, nāvi vai vajāšanas tāpēc, ka esat kristietis, neizdariet aplamu secinājumu, ka Dievs uz jums dusmojas. Apdomājiet šo attēlu un to svarīgo vēsti, ko tas pauž. Atcerieties, ka Dievs cīkstējās ar Jēkabu, un priecājieties, ka Viņš arī jūs tāpat pārmāca, lai tas nāktu jums par labu (Ebr.12:10).

Mīļais Debesu Tēvs, paldies Tev, ka Tava Dēla nāve pie krusta ir remdējusi visas Tavas dusmas. Aizvien, kad man nākas pieredzēt nepatikšanas vai patiesas bēdas, ļauj man ieraudzīt, ka tā ir Tava mīlestības pilnā pamācība un tēvišķā audzināšana man par labu. Āmen.