Žēlastības saule

Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu. [Tit.2:11-13]

Adventa laikā mēs katrā dievkalpojumā dziedājām:

“Kungs Jēzu, debess Auseklīt, Tu bēdās nāc mūs apraudzīt…”

Šī dziesma mums atgādina, ka tik ilgi, kamēr mēs vēl dzīvojam šeit, mēs vienmēr esam bēdās un tās nevar kliedēt nekas no tā, kas pieder šai pasaulei – neviens cilvēks, neviena lieta. Pat ja mēs varētu iemantot visu pasauli – gan visu, ko zinām, gan arī to, ko nezinām –, mēs kļūtu tikai nelaimīgāki, jo līdz ar visu pasauli mēs būtu ieguvuši arī visas pasaules nelaimes – gan tās, kuras zinām, gan tās, kuras ne. Bet visās šajās bēdās ir atspīdējusi brīnišķīgā Kristus dzimšanas vēsts par to, ka Dievs ir dāvājis visiem cilvēkiem savu Dēlu par Glābēju.

Šī augstā dāvana ir iedota tā, ka to var saņemt ikviens cilvēks, tāpēc arī apustulis saka: “Ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem.” Tātad, visupirms, žēlastība ir atspīdējusi.

Tas nozīmē, ka žēlastība kļuvusi skaidri un spoži redzama kā saule, kas rīta ausmā izlej savu gaismu pār visu zemi un spoži spīd visu dienu, un, pat ja mākoņi, kas aizsedz zemi, var kādu laiku apslēpt šo sauli, tā ka cilvēki apmulst un maldās, nezinādami kur tā ir, tomēr tie nevar pilnībā aptumšot tās gaismu. Arī mēs tagad dzīvojam žēlastības saules apmirdzētā dienā, par kuru apustulis raksta: “Dievs saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. – Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2.Kor.2:6) Kristus ir dzimis, un žēlastības saule ir atspīdējusi mums visiem. Tā bagātīgi izlej savu Evaņģēlija gaismu pār šo pasauli un dara tumsas nomāktus grēciniekus par Dieva draugiem un bērniem. Tikai šajā Evaņģēlija gaismā var iznīkt bezdievība un pasaulīgas iekāres, kas mūs pakļauj mūžīgām Dieva dusmām. Un tikai šajā Evaņģēlija gaismā zeme, t. i., cilvēks, var izdot Dievam tīkamus un pieņemamus augļus – saprātīgumu, taisnību un dievbijību.

Tā Dievs ar sava Dēla svētās dzimšanas, ciešanu, nāves, augšāmcelšanās un debesbraukšanas augļiem caur Evaņģēlija vārdu un svētajiem sakramentiem mūs šajā pestīšanas dienā audzina un uztur līdz apsolītajam svētlaimības cerības piepildījumam. Par šo gaidāmo piepildījumu apustulis runā kā par vēl vienu atspīdēšanu – “lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu”. Ja pirmā, t.i., žēlastības, atspīdēšana notika, Dieva Dēlam piedzimstot kā mazam bērniņam šajā pasaulē, lai dāvātu mums pestīšanas dienu, tad šī otrā – godības atspīdēšana – notiks, Cilvēka Dēlam atnākot no debesīm kā Lielajam Dievam un pilnīgas un pabeigtas pestīšanas Kungam, lai dāvātu ticīgajiem mūžīgu dievišķo godību līdz ar visiem svētajiem debesīs. Abas šīs atspīdēšanas ir nesaraujami saistītas. Ja caur ticību iemantojam žēlastības atspīdēšanu, tad, Kristum atnākot, mēs pavisam droši iemantosim arī mūžīgās godības valstību.

Sirsnīgi sveicu ikvienu Kristus Dzimšanas svētkos un novēlu Dieva svētībām piepildītu nākamo Tā Kunga gadu. Lai žēlastības saule spoži mirdz pār Jūsu ceļiem!

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.7]