Dzīvnieki pēc nāves

Cilvēku dvēsele pēc nomiršanas ies Dieva valstībā, bet kas notiks ar dzīvniekiem? Vai arī tiem ir dvēseles? Kas notiek ar dzīvniekiem pēc nāves?

Svētie Raksti nerunā daudz par cilvēka dvēseles pēcnāves stāvokli un tikpat kā neko nesaka par dzīvnieku tālāko likteni. Taču ir dažas Rakstu vietas, no kurām mēs vairākas ļoti svarīgas lietas par šo jautājumu varam izsecināt.

Salamans cenšas atbildēt uz šiem pašiem jautājumiem: “Tiešām, kāds ir cilvēku, tāds pats ir arī dzīvnieku liktenis: kā viens, tā otrs mirst, visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks par dzīvniekiem. Visi noiet vienā vietā; visi viņi ir cēlušies no pīšļiem, un visi atgriežas atpakaļ pīšļos. Kas zina ko no cilvēka dzīvības dvašas – vai tā ceļas augšup gaisā, un vai dzīvnieka dzīvības dvaša nolaižas lejup zemē?” (Sal.māc.3:19-21) No šiem vārdiem var saprast, ka, iespējams, nav kādas principiālas atšķirības starp cilvēku un dzīvnieku: abi ir Dieva radīti, abiem ir dvēsele, par kuru dzīvībā un nāvē gādā Dievs.

Otra Rakstu vieta, kas sniedz daudz mierinājuma un prieka, ir Pestītāja pavēle sludināt Debesu Valstības Evaņģēliju visai radībai: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Mk.16:15) Tas nozīmē, ka Dieva Dēls ir atnācis atpestīt visu Dieva radību un ka Viņa izcīnītā pestīšana attiecas uz visiem radījumiem.

Trešā Rakstu vieta šos Pestītāja pavēles vārdus paskaidro tuvāk – apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem raksta: “Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā. Jo radība pakļauta iznīcībai nevis aiz savas patikas, bet aiz Tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību. Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes. ” (Rom.8:19-22)

Apustulis raksta par Debesu Valstības godību, kas paredzēta arī visai pārējai Dieva radībai, kas cilvēka grēka dēļ šajā pasaulē pakļauta nāvei un ciešanām. Tas nozīmē, ka arī dzīvniekiem dota pestīšanas cerība. Protams, Pāvila vārdi mums neatbild uz visiem mūsu jautājumiem: vai arī dzīvnieki pēc nāves tiek tiesāti, vai daļa no tiem nāks Debesīs, vai daļa no tiem ies uz elli – tas netiek atklāts un paskaidrots. Taču pavisam droši mums tiek atklāta īsta un patiesa cerība, ko Dievs devis arī visai dzīvajai radībai, un radība to apzinās un gaida šīs cerības piepildījumu. Tas nozīmē, ka Dievs mīl savu radību, gādā par to un ka mūžīgās dzīvības dāvana ir paredzēta arī dzīvniekiem.