Pie Dieva mīt prieks

“Mūžīgais prieks staros pār viņu galvām…” (Jes.35:10). Kopš seniem laikiem baznīcā acedia – sirds bēdīgums, rezignācija tiek uzskatīta par vienu no nāves grēkiem.

“Kalpojiet Viņam ar prieku” (Ps.100:2), mūs aicina raksti. Tam ir dota mūsu dzīve un tamdēļ tā ir saglabāta līdz šai stundai. Nevis tikai mājās aizsauktie, bet arī dzīvajiem pieder prieks, ko mums neviens nevar atņemt. Šajā priekā mēs kļūstam viens ar viņiem, bet nekad skumjās. Kā gan mēs lai palīdzam tiem, kam vairs nav prieka un drosmes, ja mūs pašus nenes drosme un prieks?

Ar to nav domāts nekas uzspiests, mākslīgi izveidots, bet gan noticis un brīvs. Prieks mīt pie Dieva un no viņa tas nāk un aptver garu, dvēseli un miesu, un kur prieks ir satvēris kādu cilvēku, tur tas aptver visu ap sevi, ierauj un tur atraujas aizslēgtas durvis.

Mēdz būt prieks, kas neko nezina par sāpēm, problēmām un vajadzībām, tas nav paliekošs, tas var apskurbināt tikai uz brīdi. Dieva prieks ir gājis caur silītes nabadzību un krusta briesmām, tāpēc tas ir neuzveicams un neatspēkojams.