Nožēla neizglābs nevienu

“Tad Jūda, Viņa nodevējs, redzēdams, ka viņš pazudināts, nožēloja to, atnesa atpakaļ trīsdesmit sudraba gabalus augstajiem priesteriem un vecajiem un sacīja: “Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis.” Bet tie sacīja: “Kas mums par daļu? Raugi tu pats!”” [Mt.27:3-4]

Divi cilvēki bija nodevuši Jēzu. Viens bija Jūda, kas nodeva Viņu augsto priesteru rokās. Otrs bija Pēteris, kas Viņu aizliedza un zvērēja, ka nepazīst.

Bībele vēsta, ka viņi abi to nožēloja. Pēteris izgāja laukā un rūgti raudāja, bet tāpat nožēloja arī Jūda, šaustīdams sevi un pamezdams trīsdesmit sudraba gabalus templī.

Abi nožēloja, tomēr tikai viens no viņiem tika izglābts. Pēteris no jauna tika uzņemts žēlastībā, savukārt Jūda laupīja sev dzīvību. Jūda savu dzīvi beidza ar vēl vienu grēku un gāja pazušanā.

Kāda atšķirība bija starp viņiem? Kāpēc viens tika izglābts, bet otrs ne?

Vēstures gaitā par šo jautājumu prātojuši daudzi, sacīdami: atšķirība bija nožēlā. Pēteris savus grēkus nožēloja mīlestībā uz Jēzu, ko apliecināja viņa rūgtās asaras. Turpretī Jūdas grēknožēla nenāca no mīlestības, bet gan no bailēm par savas rīcības sekām.

Tādus spriedumus ir izteikuši daudzi. – Lai cilvēku no jauna varētu uzņemt žēlastībā, viņa nožēlai jābūt dziļai un patiesai. Taču šādi spriedumi ir aplami un argumentācija nav bibliska.

Asaras un nožēla neizglābs nevienu.

Kaut es dienu, nakti raudu,
Arvien jūtu grēka kaunu.

Melanhtons raksta, ka mums nevajadzētu jautāt, vai nožēla nāk no mīlestības vai aiz bailēm no soda. Viņš pamatoti saka: ne jau tā bija atšķirība starp Pēteri un Jūdu, jo visu izšķīra ticība.

Pēteris uzticējās Jēzum un savā grēcīgumā atrada Viņā patvērumu. Turpretī Jūda neticēja, palika savā izmisumā un pie Jēzus neatgriezās.

Vai tu aptver, cik lieli ir tavi grēki?! Vai tavās acīs tie ir tik lieli, ka tu šaubies par savu glābšanu? Tad klausies: mums visiem ir smagi un pazudinoši grēki, taču Jēzus asinis mūs šķīsta un mazgā no visiem grēkiem, tāpēc paļaujies uz Viņu!