Sajūtām jādzīvo

Pēdējā laikā mani bieži nodarbinājis jautājums, kā lai izskaidro to, ko parasti sauc par notrulināšanos pret smagiem iespaidiem ilgāka laika posma ietvaros…

Man nepietiek ar atbildi, ka tas esot dabas pašaizsardzība, drīzāk es ticu, ka tur varētu būt runa par skaidru, pieticīgu paša ierobežoto uzdevumu un iespēju aptveršanu un tādējādi par iespēju patiesai mīlestībai pret savu tuvāko.

Tik ilgi, kamēr fantāzija ir iedegusies un uzbudināta, mīlestība pret savu tuvāko turpina būt kas ļoti nenoteikts un vispārējs. Šodien es cilvēkus, viņu vajadzības un to, ka viņiem nepieciešama palīdzība, varu uzlūkot daudz mierīgāk un tādējādi viņiem kalpot daudz labāk.

Notrulināšanās vietā es labāk runāšanu par apskaidrotību, bet dabiski, vienmēr paliek uzdevums, vienu pārvērst otrajā. Bet pašpārmetumus par to, ka sajūtas laika gaitā vairs nav tik sakarsētas un saspringtas, šādās situācijās, es uzskatu, nevajag radīt. Bet katrā ziņā vienmēr jāapzinās bīstamība pazaudēt vispārējo no acīm, un arī apskaidrībā jābūt dzīvām spēcīgām sajūtām.