Ļaužu izbrīns par Jēzus pilnvarām

“Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.” [Mt.7:28-29]

Jēzus runa ir beigusies, un ļaudis ir “izbrīnīti” par Viņa mācību. Tas liecina par klausītāju pārsteigumu, tāpēc ka viņi dzird kaut ko citu, atšķirīgu no tā, ko pieraduši dzirdēt. Spēcīgāk nekā ar vārdu “izbrīnīti” šo stāvokli raksturo attiecīgais grieķu vārds, kura nozīmi var tulkot ar teicienu — kā zibens spēriena ķerts. Tā cēlonis un atšķirība, salīdzinot ar to, ko ļaudis vienmēr dzird no saviem rakstu mācītājiem, slēpjas Jēzus pilnvarās, un tās norāda uz Viņa dievišķo autoritāti, kas nenāk no cilvēku tradīcijām vai atzīšanas, bet gan — un tas mums atgādina Jēzus Kristību — no debesīm, no augšienes: “Un redzi, debesis tika atvērtas, un Viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: ‘Šis ir mans mīļais Dēls, uz ko man labs prāts'” (Mt.3:16-17).

Tas, ka Jēzus pilnvaras ir no augšienes, no Dieva, no Tēva debesīs, veido to spēku. No tā izriet arī atšķirība no pierastā rakstu mācītāju mācību un sludināšanas veida, kuru mācības metode un saturs orientēti uz saprotamību vēsturiskā aspektā un uz sabiedrisku pielietojamību. Kurš nezina, ka Dieva vārdi nāk no augšienes, tas apakšā krampjaini pūlēsies pārvarēt izpratnes grūtības, kas neved ne pie kā cita kā pie tā, ka Dieva vārda prasības un aicinājums sekot zaudē savu ietekmi.

Aplūkojot Kalna sprediķi kopumā, redzamas vairākas situācijas, kurās izpaužas Jēzus, Dieva Dēla, pilnvaras. Tas sākas ar svētības apsolījumu vārdiem, kuros — pretrunā ar visām acīmredzamajām neveiksmēm un vajāšanas pieredzi — cieši tiek apsolīta Debesu valstība (Mt.5:1-12); un tas ir pamats priekam. Tas tālāk izpaužas Mt.5:17-20, kad tiek piekodināta Dieva baušļu absolūtā un nemainīgā spēkā esamība — līdz pat pēdējai zilbītei. Jo Dieva vārdi bauslībā un praviešos nav sava laika nosacīti, bet gan nosaka laiku — “līdz debesis un zeme zudīs”. Jēzus mācībā nav saskatāma nedz vēsturiska attīstība, nedz piemērošanās sabiedrības apstākļiem un prasībām, jo runa šeit ir par Dieva vārdiem, kas ir spēkā visos laikos vienādā veidā, kas nāk no debesīm un uz debesīm ved. Jēzus pilnvaras tāpat jūtamas sešās tā sauktajās “antitēzēs” (Mt.5:21-6:43). Tajās, no vienas puses, tas, ko sacījuši vecajie vai kas sacīts viņiem, skaidrots ar Dieva sākotnējo gribu. Bet galvenokārt šeit mūsos tiek atklāta pretruna starp mūsu gribēšanu un Dieva gribu, un tas dažkārt notiek sāpīgā un reizē svētīgā veidā.

Pie Jēzus pilnvarām pieder, ka Viņš zina un liecina, ka Dievs ir Tēvs (Mt.6:9) un kā Viņš kā Tēvs “redz slepenībā” (Mt.6:4,6,18), kā Viņš mūs pazīst, par mums gādā un uzklausa mūsu lūgšanas. Beidzot pie Jēzus dievišķajām pilnvarām pieder tas, ka Viņš pazīst Dieva tiesu ar tās algu un sodu un norāda uz to savā mācībā. Tā Viņš parāda mums Dieva nogaidošo labestību — ka “Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mt.5:45). Tā ir atkārtota norāde uz algu un atmaksu vai atdarīšanu debesīs (Mt.5:12; 6:4-6), bet tāpat arī neizbēgama tiesa un sods (Mt.5:26). Beigu tiesas sprieduma akcentējumā tas parādās sakarībā starp grēku piedošanu, ko saņemam no Dieva, un tās tālāksniegšanu tuvākajam (Mt.6:12-15), kā arī tur, kur tiek atklāta iekšējā pretruna starp ārēju apliecinājumu un cienījamiem darbiem, no vienas puses, un cilvēka iekšēju nepaklausību Dieva vārdiem un gribai, no otras puses (Mt.7:12-23).

“Izbrīnīšanās” par Jēzus mācību ir gluži kas cits nekā sajūsmināta piekrišana, kas lielākoties rodas tikai tādēļ, ka mūs uzrunā atbilstoši mūsu priekšstatiem, ka apstiprina mūsu jūtas un apmierina mūsu vēlmes. Taču ar to nenotiek nekāda atjaunošanās, bet gan, labākajā gadījumā, tiek stiprināts vecais cilvēks. Šādu izbrīnu nenosaka arī kaut kāds personīgs iespaids, kāds var rasties no runasveida, no žestiem un ārējā izskata. Viss, kas varētu radīt ietekmi uz cilvēkiem, vēstījumā par Jēzu nemaz nav pieminēts, ja neievēro vārdus Kalna sprediķa sākumā, ka Viņš “atdarīja savu muti”.

Izbrīnu, pārsteigumu klausītājos izraisa pati Kunga runa un tās uzklausīšana; par to Raksti vēsta arī citviet (Lk.4:32; Mk.1:22-27). Tie ir tieši tie paši vārdi, ko Kungs runā uz mums, kas mums atver acis, lai mēs saredzētu Dieva klātbūtni pie mums šodien, vārdi, kas atjauno mūsu sirdis, tās apgaismodami (2.Kor.4:6). Māceklis — šis vārds grieķu [un arī latviešu] valodā izsaka tā būtību — klausīsies sava Kunga vārdos un paliks pie Viņa, un, sekodams Viņam, dosies pa ceļu, pa kuru Viņš mūs cauri šim laikam ved uz mūžību — cauri ciešanām, miršanai, nāvei mūžīgā dzīvībā Debesu valstībā un sadraudzībā ar Dievu.

Kungs, Debesu Tēvs, Tu esi pie mums sūtījis savu Dēlu, lai mūs vestu atpakaļ pie Tevis; Tu esi mums sacījis savu vārdu. lai taptu atvērtas mūsu acis un atjaunotas mūsu sirdis; Tu esi mums atklājis savas tiesas bardzību un savas mīlestības dižumu. Tādēļ mēs lūdzam Tevi: stiprini mūsu ticību un mūsu paklausību, lai mēs visās lietās paļautos uz Tevi, nemeklēdami ļaužu atzinību un nebīdamies no viņu nicinājuma, tāpēc ka Tu mums kā algu esi apsolījis mūžīgu svētlaimi.

“Tavs esmu, Tavs es būšu, Tu uzticīgais Dievs! Ja kārdināts es kļūšu, pie manis piestājies. Kungs, palīdzi man stāvēt pie Tevis ticībā, es Tevi gribu slavēt šeit un tur, mūžībā”. Āmen.