Nedarīt labo – ar’ nozīmē grēkot

Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku. [Jēk.4:17]

Dievkalpojums sākas ar grēksūdzi, kad mācītājs un draudze Dieva priekšā atzīst: Kungs, es esmu grēkojis pret Tevi domās, vārdos un darbos. Ir loti svarīgi, ka godīgi atzīstam un izsūdzam visus savus noziegums pret Dievu.

Taču, iespējams, ka mūsu baznīcas grēksūdze izteikta pārāk vienpusīgi. Varbūt derētu to turpināt ar vārdiem, kas atrodami Anglijas baznīcas liturģijā:

“… un mēs neesam darījuši to, kas mums bija jādara.”

Lai kā arī būtu, mēs nedrīkstam aizmirst Jēkaba vārdus: “Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.”

Grēks nav tikai mūsu izdarītais ļaunums un Dieva baušļu pārkāpšana, bet ari baušļu un savu pienākumu nepildīšana.

Cilvēks, kurš nācis pie patiesības atziņas saprot lietas nopietnību. Iespējams, ka pa īstam viņš šo atziņu iemanto tikai vecumā, kad nepadarītie darbi kā smaga nasta guļ uz sirds, proti – tāda vai citāda iemesla dēļ mēs neesam darījuši tās labās un vajadzīgās lietas, kas mums bija jādara. Bieži vien tas pat nav pārmetums, bet tikai atgādinājums: tu varēji apmeklēt slimo. Tu varēji pateikt laipnu vārdu. Tu varēji aizsūtīt ziedus un draudzīgu sveicienu. Tu varēji palīdzēt tajā reizē, kad cilvēks bija nokļuvis nelaimē. Kāpēc tu to nedarīji?

Kad sirdi nospiež šādas domas, tad mierinājumu varam gūt tikai un vienīgi grēku piedošanā. Cita mierinājuma mums nav.

Jēkaba vēstule runā ne tikai par šodienu, bet arī par rītdienu. Šie vārdi mums palīdzēs saprast un labu darbu veikšanai izmantot visas iespējas, ko Dievs Savā labvēlībā mums piešķīris. Kristiešiem ir privilēģija būt Viņa vēstnešiem, darīt labu, nest gaismu, kā arī sniegi mierinājumu un palīdzību saviem līdzcilvēkiem.

Kas sirdī tur šo ticību. Tas taisns savā Dievā;
Tā rāda savu gaišumu, Ir darbus nenonievā.
Kas tic un Dievam kalpojis. Un tuvāko ir mīlējis.
Tas ir no Dieva dzimis.