Par apslēpto Kristu mūsos

Tā jūdi aizmirsa un pārprata Viņa pazemotības solījumu, Viņa pazemīgo nākšanu, Viņa ciešanas un nāvi. Nē, tie psalmā lasīja tikai šo: “Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis. Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību. Tu ganīsi tos ar dzelzs zizli, kā māla traukus tu tos sadauzīsi!” (Ps.2:7–10).

Tie lasīja citā psalmā Dieva solījumu: “Es viņu iecelšu par pirmdzimto, par visaugstāko zemes ķēniņu starpā” (Ps.89:28). Jesajas 9.nodaļā viņi lasīja par ķēniņa piedzimšanu: “Valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks. Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Viņa ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaota dedzīgums” (Jes.9:5-6).

Kā gan lai tie ticētu un saprastu, ka runa ir par to pašu godības Kungu, kas vienlaikus cilvēku vidū būs arī visvairāk nicinātais un zaimotais, ka Viņš būs sāpju un slimību pilns, tā ka Viņa priekšā aizklāja seju un Viņu pieskaitīja ļaundariem (Jes.53). Galu galā Viņam bija jākliedz: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? ..Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts. ..Manas rokas un kājas ir caururbtas. ..Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus” (Ps.22; Mt.27:46).

Jā, tik pretrunīgas lietas tie nespēja savienot vienā personā, tāpēc viņu domas dalījās un tie nezināja, kā attiekties pret šīm dažādajām izpausmēm. Un kā viņi rīkojās, kad atnāca Tas Kungs? – Kamēr Viņš darbojās ar varenu spēku un apstiprināja Savu aicinājumu ar lieliem brīnumiem un iespaidīgiem darbiem, tikmēr tie gribēja Viņu iedomāties kā Mesiju, – tie nāca un pat vēlējās Viņu padarīt par valdnieku un lielie pūļi sauca: Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā!

Bet kas notika tālāk? Viņš ļāva Sevi sagūstīt, šaustīt un sist krustā, tā ka nebija neviena nožēlojamāka par Viņu! Tie Jēzu izaicināja: vai Tu esi Dieva Dēls, vai Tu esi Israēla valdnieks? – Salīdzini šo nelaimīgo tēlu ar godības pilnajiem pravietojumiem par Viņa kundzību un varenību! Vai domai par Mesiju nevajadzēja ikvienā sirdī tūdaļ pagaist, ieraugot, kā Jēzus karājas pie krusta laupītāju vidū un kā Viņš top visu nicināts, līdz Tas noliec Savu galvu un nomirst? Vai arī mēs nebūtu kārdināti sacīt: vai tiešām Tu esi Dieva Dēls? Vai tiešām Tu esi Valdnieks, kura valstībai nebūs gala?

Taču pēc tam nāk vispārsteidzošākā zīme: visa daba sāk drebēt, saule aptumst, zeme trīc un klintis šķeļas, tad daudzi krīt pie zemes un atzīt: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls” (Mk.15:39). – Dieva Dēls mirst! – Kā lai to saprot? – Īsi sakot, vieni vienīgi pārpratumi un sajukums! Un ja Tā Kunga dievišķie vārdi nav iesakņojušies cilvēkā sirdī, tad visas šīs norises neizbēgami satricinās nabaga cilvēka iekšējo būtību.

Tieši tas notiek arī šodien, runājot par Jēzu Kristu mūsu vidū. Arī mēs šodien pieļaujam līdzīgu kļūdu un maldāmies līdzīgā apjukumā, domājot par apslēpto Kristu mūsos, – kad nespējam noticēt, ka Viņš patiešām var mājot tur, kur vienlaikus ir tik daudz redzama un jūtama posta. Dieva vārdos lasām ne tikai par kristieša svēto prātu un sirdi, bet arī par spēku Tai Kungā un uzvaru pār visu ļaunu. Mēs redzam ticības uzvarošo spēku, kas uzveic visu, kas vien ir pasaulē, redzam, ka jau sentēvi savā vājībā ar ticību tikuši stiprināti un cīņā kļuvuši spēcīgi (Ebr.11).

Jāņa 1.vēstulē lasām: “Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls” (1.Jņ.5:4-5) un citur lasām: “Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis” (1.Jņ.3:9). Jāņa evaņģēlija 8.nodaļā lasām: “Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi” (Jņ.8:36). Vēstulē filipiešiem (4:13) lasām: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.”

Tas viss ir Dieva vārds un mūžīgi nesatricināma patiesība, bet mēs iedomājamies, ka atdzimušajam vienmēr ir jājūtas svētam un stipram. Kad tā nenotiek, bet notiek pretējais, kad nāk tumsa un kārdinājumi, vājums un grēki, tad šķiet, ka paši Dieva vārdi liecina pret mums, ka laikam tomēr neesam dzimuši no Dieva un mums nav īstās ticības. Tie ir vispostošākie maldi, kas laupa mierinājumu Tai Kungā, bet, paldies Dievam, piesauktie vārdi ir saprotami pilnīgi citādi, nekā mēs domājam. Šo vārdu piepildījumu redzam sev acu priekšā: kā mieru un prieku ieguvusi dvēsele iegūst jaunu prātu, spēku un labprātību – tā ar prieku atbrīvojas no vecajām grēka saitēm, no pasaules un nīcības verdzības, iekšēji un ārēji kļūstot par jaunu cilvēku, kas sāk domāt, runāt un dzīvot citādāk nekā iepriekš. Tagad viņa dzīvība ir Kristus, un viņa mēraukla it visās lietās ir Kristus griba un Viņa ceļi.

Tā jāsaprot vārdi par jauno radību un uzvaru pār pasauli. Ticīgais iegūst jaunu prātu, kas vairs nedara grēku, kas pat nesamierinās ar vissīkāko grēku, – ja pat tas krīt, tas krīt kā caur uguni un ūdeni. Grēku tas uztver par rūgtākajām ciešanām, kurām ticis pakļauts. Pāvils saka skaidri un gaiši: “Bet, ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks” (Rom.7:20). Tas vērojams kristiešu pieredzē, ka cilvēks, kas nopūšas un pakļauts vājībām, ja nepieciešams, labprātāk cieš martiriju nekā noliedz savu ticību un Glābēju. Visvājākie tad kļūst visstiprākie. Tieši tā ir saprotami vārdi “uzvar pasauli” (1.Jņ.5:4). Tas nozīmē vienīgi to, ka Kristū iegūstam visu, kas mūs dara stiprus, ka patiesi brīvi esam Viņā (1.Tes.2:13; Fil.4:13).