Kļūt par kristieti un tad atkrist

“Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. .. Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas.” (Lk.8:6, 13)

Kā ir ar sēklu, tāpat ir ar Dieva vārdu. Šajā līdzības daļā attēloti akmeņi, uz kuriem atrodas tikai plāns labas augsnes slānītis. Sējējs šādā augsnē izkaisa labu sēklu, un, kad sēklas patiešām uzdīgst, viņš secina, ka šī ir auglīga zeme un sāk gaidīt bagātīgu ražu. Bet kas notiek? Kad saule sāk spīdēt spoži un nokrišņu ir maz, zaļie augi sāk kalst tikpat ātri, cik tie uzdīga. To saknes nebija nolaidušās pietiekami dziļi, lai nodrošinātu tiem pietiekamu mitruma piegādi.

Tas ir arī daudzu tādu cilvēku attēls, kas dzird Dieva Vārdu. Svētā Gara darbības rezultātā viņi saprot, ka ir nabaga grēcinieki, kam jātiek glābtiem, un viņi tad atmet pasauli. Viņus piepilda prieks par Kristu un Viņa žēlastību. Viņi sāk ticēt Viņam un izrāda lielu dedzību: katru dienu lūdzas uz ceļiem, meklē dedzīgus kristiešus, lai pārrunātu savas rūpes par glābšanu, un pat apliecina savu ticību pasaules priekšā. Bet šī dedzība ilgst tikai kādu laiku, un viņi galu galā iet pazušanā. Iespējams viņiem uzbrūk viņu vecie grēki, un viņi tiem pakļaujas. Iespējams viņi saietas ar neticīgajiem un tad sāk šaubīties, kas galu galā noved viņus pie atklātas neticības. Iespējams pasaules bērni viņus vilina piedalīties kādā grēcīgā darbībā, un viņi jūt, ka tā viņiem iepatīkas. Iespējams viņus izsmej par viņu ticību, un pakāpeniski viņi sāk kaunēties par savu Glābēju. Iespējams viņus kārdina slinkums, liekot viņiem pārtraukt lūgšanas un cītīgu Dieva vārda lasīšanu. Vai iespējams viņi seko citu tā saukto kristiešu piemēram, kuri dzīvo nekristīgu dzīvi un tad – tāpat kā viņi – kļūst par kristiešiem tikai vārda pēc. Kurš gan var saskaitīt visus veidus, kā cilvēki zaudē ticību?

Kāpēc tas notiek? Iemesls ir tāds, ka, šie cilvēki, kad viņi iesāka būt par kristiešiem, paši neļāva Dieva Vārdam dziļi iesakņoties savā sirdī, un tāpēc viņi neuztvēra nopietni savu grēcīgo samaitātību. Tā rezultātā viņi nekad nesaprata, cik nepatiesa ir viņu sirds, cik bezspēcīgi viņi ir bez Kristus un cik viegli viņi varētu atkal atkrist. Viņi nekad nebija pienācīgi nobijušies no grēka, Dieva dusmām un elles. Viņi nekad neuzzināja, cik lieli grēcinieki viņi ir. Viņi neaprēķināja, ko tas nozīmē – kļūt par kristieti. Viņi solīja Dievam, ka kļūs par citādiem cilvēkiem, bet nezināja, ka bez Dieva žēlastības viņiem trūkst spēka sasniegt šo mērķi. Viņi nekad neatsacījās no paļaušanās uz savu spēku un tādējādi ātri krīta pie pirmā uzbrukuma, nododoties pasaulei un atstājot, vai nu ārēji, vai iekšēji, Kristus un kristiešu sadraudzību. Un viņi tā arī nekad to nenožēlo, vai nu tāpēc, ka uzskata savu iepriekšējo ticības apliecināšanu un pieredzi par maldugunīm, vai arī tāpēc, ka mierina sevi, ka viņu iepriekšējā grēku nožēla un atgriešanās ir pietiekama, lai viņus glābtu. Tādējādi viņi galu galā iet pazušanā.

Nekad neaizmirsīsim, ka mēs tiekam glābti ne tikai nonākot pie ticības, bet arī neatlaidīgi tajā paliekot. Mēs nesasniedzam savu debesu mērķi tāpēc, ka reiz bijām dedzīgi un kādu brīdi izvairījāmies no pasaules grēkiem, bet gan tāpēc, ka paliekam uz šī ceļa visas sava mūža dienas. Mēs neesam mūžīgās dzīvības mantinieki tāpēc, ka reiz bijām vienoti ar Kristu, bet gan tāpēc, ka saglabājam sadraudzību ar savu Glābēju līdz pat savai nāvei.