Nebīsties nāves

“Redzi, es mirstu.” (1.Moz.48:21)

Mēs esam nāvē. Mēs redzam, ka mirstam, un mūsu gars paceļas augšup, miesa satrūd un tiek tārpu saēsta.

Bet tas, kurš tic – kā Jēkabs šeit ar stipru paļāvību gaida jaunu dzīvību – nāvi neievēro; jo ticība ved līdzi dzīvību, kas tai arvien ir tuvumā. Ticība spriež tā: kaut arī es mirstu, tomēr esmu kristīts un ticu Jēzum Kristum, tādēļ esmu dzīvs un atpestīts.

Mums, kas ticam, ir šis iesākums – kaut arī tagad sajūtam nāvi, mēs tomēr no tās nebīstamies, kā bīstas citi ļaudis, kurus nomoka apgrūtināta sirdsapziņa. Viņi kļūst gluži bāli un izbīstas, tiklīdz dzird, ka tiek pieminēta nāve. Bet dievbijīgie un svētie mocekļi nicina un izsmej nāvi.

Tādēļ uzklausīsim tēvu Jēkabu, kas runā par nāvi kā par miegu. Ja tu jautāsi: mīļais Jēkab, kā gan tu nebīsties nāves? – viņš atbild: es gan miršu un tikšu guldīts kapā, tomēr Dievs, kas mums apsolījis zemi, ir dzīvs un vadīs mūs. Savukārt mani Viņš vedīs citā dzīvē, kas būs daudz labāka. To Viņš ir apsolījis.