Amats un draudze ir nešķirami vienoti

Tas, ka lielā reformācijas brīvība patiesi ir Evaņģēlija brīvība, kļūst tūlīt skaidrs, ievērojot, ka atslēgu vara Jaunajā Derībā tiek sniegta nevis vienreiz, bet trīsreiz: Mt. 16. nodaļā Pēterim, Jņ. 20. nodaļā un Mt. 18. nodaļā – visai baznīcai.

Šīs trīs reizes nedrīkst tikt atdalītas, un nedrīkst uz pārējo rēķina vienu izcelt un aplūkot kā vienīgo īsto. Kad Jēzus saviem divpadsmit apustuļiem dod uzdevumu – pasludināt Evaņģēliju visai radībai un visas tautas darīt par mācekļiem, tās kristot, un kad Viņš pie Vakarēdiena pavēl: “To dariet, Mani pieminēdami!” tad – kas ir šie divpadsmit? Tie ir pirmie amata nesēji. No viņiem sākas Evaņģēlija mācīšana un sakramentu pasniegšana. Tajā pat laikā viņi ir arī baznīca, Ekklesia un pēdējo laiku Dieva tautas pārstāvji.

Tādējādi Jaunajā Derībā ir neiespējami šķirt amatu no draudzes. Kas tiek teikts draudzei, tiek teikts arī amatam un otrādi. Amats nestāv pāri draudzei, bet vienmēr atrodas tajā.

Vai Apustuļu darbu 13. nodaļā Pāvils un Barnaba no Antiohijas draudzes tiek sūtīti misijas darbā? Nē viņi jau sen bija tā Kunga sūtīti. Vai draudzes roku uzlikšana varēja vēl Pāvilam dot ko tādu, ko viņš nebūtu saņēmis caur tiešo paaugstinātā Kunga aicinājumu un uzdevumu? Un tomēr šeit izsūtīšana un roku uzlikšana apzināti tiek atkārtota. Amats un draudze ir nešķirami vienoti.

Baznīcas vēsture to apstiprina. Tikai tur, kur ir dzīvs kalpošanas amats, ir arī dzīva draudze. Un tikai tur, kur ir dzīva draudze, ir arī dzīvs amats. Vilmāra pesimisms draudzes jautājumā izskaidrojams ar to, ka viņš draudzi vispār vēl nepazina…

Starp visām luteriskajām baznīcām diez vai var atrast otru, kas garīgo amatu tā godina kā Misūri sinode, kur atsevišķa draudze stāv visas baznīcas domāšanas centrā. Amats un draudze ir tik cieši savienoti, ka vienas dzīvība ir arī otras dzīvība. Līdz ar amatu iet bojā arī draudze un līdz ar draudzi – amats.

Jau no tā vien redzams, ka XIX gadsimta jautājums, kas amatu un draudzi aplūko kā alternatīvas tika uzstādīts nepareizi. To jau bija ievērojis pats Loe, kā Hebarts to norāda savā brīnišķīgajā grāmatā. Tajā laikā pietrūka tikai spēka no šīm kopsakarībām izdarīt pareizos secinājumus, un diemžēl Valters un Loe viens otra mācības motīvus saprata nepareizi.

To, ka Misūri ticības apliecībai nebija nekā kopēja ar amerikāņu demokrātiskajām tendencēm, parādīja Mundingers pārliecinošajā Misūri ticības apliecības pētījumā; beigu beigās Valters un viņam līdzīgi domājošie visi bija antidemokrāti. Hebarts pierādīja, ka Loes konservatīvie politiskie uzskati neizkropļoja viņa baznīcas izpratni. Loe nekad nav bijis nacionālu motīvu pārņemts kā Bezels un vēlākie noiendetelsavieši.

Abas puses tikai pārmērīgi uzsvēra atsevišķas Bībeles patiesības, kas Jaunajā Derībā izprotamas kopsakaribā. Katra puse akcentēja kādus Jaunās Derības izteicienus un izcēla tos kā galvenos, kam jāpakārto pārējie.