Kristietim nav šaubu par saviem pienākumiem

“Bet tas, kas mācās to vārdu, lai dalās visās labās lietās ar to, kas viņu māca.” (Gal.6:6)

Vairums cilvēku uzskata, ka ir izpildījuši visus savus pienākumus, ja viņus nevar apsūdzēt nevienā cilvēku tiesā par viņu rīcību. Tā kā mūsu valstī neviens nav spiests ar kādu valdības likumu kaut ko ziedot Dieva Vārda un dievkalpojumu uzturēšanai un izplatīšanai, viņi domā, ka viņiem ir brīvība vai nu ziedot, vai neziedot šīm pūlēm. Viņi uzskata, ka viņiem ir tiesības apmeklēt un piederēt kristīgai baznīcai, taču tā ir viņu brīva izvēle. Tomēr kristietim nav šaubu, ka viņam ir pienākums upurēt daļu no saviem zemes labumiem Dieva Vārda uzturēšanai un izplatīšanai.

Pirmkārt, mums ir skaidrs Dieva bauslis par šo tēmu, kas ir atrodams šodienas tekstā. Citviet svētais Pāvils raksta: “Tas Kungs ir noteicis Evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no Evaņģēlija.” (1.Kor.9:14) Un, kad Tas Kungs reiz sūtīja savus svētos apustuļus sludināt Evaņģēliju, Viņš tiem sacīja: “Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mt.10:8) Tādēļ Viņš aizliedza tiem tirgoties ar Evaņģēliju un garīgajām precēm, bet piebilda: “Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes un ceļā nesveiciniet neviena. Un, ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: miers šim namam! Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ. Tanī pašā namā palieciet un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs.” (Lk.10:4-7)

Šeit mēs redzam, ka, lai Evaņģēlija sludinātāji varētu pareizi pildīt savu amatu, Dievs ir pavēlējis, lai viņi nedzīvo no savu roku darba. Patiesi, bēdas tiem, kas vēlas klusu, ērtu dzīvi, pat zeltu un sudrabu savai bagātībai! Tādi nav Kristus kalpi, bet gan vēdera kalpi. Tā vietā viņiem vajadzētu saņemt nepieciešamo uzturu un apģērbu no tiem, kam viņi sludina.

Tā kā šī ir skaidra Dieva pavēle, vai cilvēks var būt kristietis, ja viņš nevēlas upurēt nevienu no savām laicīgajām mantām, lai viņam tiktu sludināts Dieva Vārds? Noteikti nē. Bet Raksti iet tālāk. Kristus saka: “Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujā.” (Mt.9:37-38) Viņš arī māca Saviem kristiešiem katru dienu lūgt: “Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds! Lai nāk Tava valstība.” (Mt.6:9-10) Ja tad kristieši uzcītīgi sauc Dievu pēc strādniekiem Debesu pļaujai un katru dienu lūdz Viņu, lai Viņa vārds tiktu svētīts visu cilvēku vidū un lai Viņa valstība nāktu visur, vai viņiem nav jādara arī viss iespējamais, lai Dievs atbildētu uz viņu lūgšanu? Vai tā nebūtu liekulīga lūgšana, ja kristieši lūgtu Dievu sūtīt Savu svēto, glābjošo Vārdu, kamēr paši neko neupurētu tā labā? Tātad, vai pavēle ​​lūgt par visu cilvēku pestīšanu nav arī pavēle ​​darīt visu iespējamo tās labā?

Tas vēl nav viss. Kristus saka, ka bauslis “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (3.Moz.19:18) ir līdzīgs galvenajam bauslim “Tev būs Dievu mīlēt pāri visam”, uz kura balstās visa Bauslība un pravieši. Bet, ja mums vajadzētu mīlēt savus tuvākos kā sevi pašu, vai tad mums nav pienākums rūpēties arī par to, lai viņiem, tāpat kā mums, būtu Dieva Vārds? Par to nav šaubu. Papildus skaidrajam Dieva bauslim, ka mums jāupurē daļa no mūsu zemes labumiem Viņa Vārda uzturēšanai un izplatīšanai un ka mums jālūdz par Viņa valstības izplatīšanos, mums ir pavēle ​​mīlēt savus tuvākos kā sevi pašu. Tas ir Dieva veids, kā mums pateikt, ka mums ir jāziedo no saviem resursiem Viņa Vārda un Viņa valstības izplatīšanai līdz pasaules galam.