Ar pacietīgām sirdīm panesiet apgrūtinošo lāstu

“Nolādēts lai ir tas, kas tevi lād.” [1.Moz.27:29]

Cik daudz ir to dievbijīgo cilvēku, kas sajūt vairāk lāstu un bailes no elles, nekā Dieva un Debesu svētību.

Tomēr šī svētība no tā neko nezaudē – tā paliek pastāvīga, spēcīga un ļauti bagātīga, lielāka, nekā mēs spējam saprast. Arī Sv. Pāvils sūdzas tieši par to, ka viņam dots dzelonis miesā [2.Kor.12:7], ka mums caur daudzām bēdām jāieiet Dieva Valstībā [Ap.d.14:22]. Tādēļ lāsta mums netrūks.

Tomēr tev tam jāstājas pretī – esi tikai stiprs un turies pie svētības, kaut arī šķiet, ka visu piepilda lāsts. Jo mums jāspriež tā: ir skaidrs, ka esmu kristīts; es esmu dzirdējis Dieva Vārdu no kalpa mutes; es esmu lietojis Altāra Sakramentu – tā ir Dieva patiesība, kas nevar tikt mainīta. Kaut arī es esmu vājš, tomēr šī patiesība ir droša un pastāvīga.

Ja nespējam to skaļā balsī apliecināt, tad mums tomēr vismaz klusi jārunā ar Dievu.

Šī iemesla dēļ Kristus mūs uzcītīgi mudina palikt pastāvīgiem un gaidīt. “Ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību,” Viņš saka [Lk.21:19]. Jūs esat Valstības bērni, grēki jums ir piedoti, velns ir uzvarēts un nolikts zem jūsu kājām, grēks un nāve jums nespēj kaitēt – jūs nu esat bez vainas. Tādēļ panesiet ar pacietīgām sirdīm apgrūtinošo lāstu.