Identitātes krīze

Atteikšanās izmantot pagānu etnisko mūziku liturģijā dažiem “kultūras” entuziastiem varētu šķist aplama.

Tas izraisa principiālu un mūsu kultūrā sāpīgi saasinātu jautājumu, uz kuru mums tomēr vajadzētu spēt atbildēt skaidri un godīgi. Vai liturģijas uzdevums būtu godināt atšķirīgu etnisku identitāti? Vai tomēr tās pienākums nav godināt to, kas stāv pāri etniskām atšķirībām?

Protams, šādā veidā uzdots jautājums jau ietver atbildi. Pat raugoties no sekulārā viedokļa civilizācija ietver arī to, ka indivīda vērtību skala un lojalitāte sniedzas pāri cilts robežām un aptver labāko no cilvēces kopīgā mantojuma. Divkārt patiesi tas ir attiecībā uz jauno cilvēku rasi Kristū Jēzū, kurā visas tautas un valodas ir viens (1.Pēt.2:9; Atkl.7:9).

Altāris, pie kura notiek savienošanās par vienu miesu (1.Kor.10:16-17), nebūt nav tā vieta, kur kultivēt lepošanos ar savām etniskajām atšķirībām, kur nu vēl ar savu bioloģisko piederību. Mēs pie tā svinam nevis savas vecās atšķirības, bet jaunās radības vienību (Gal.6:15; Kol.3:10-11). Baznīca, kas pamatojas uz nacionālu, etnisku vai kādu citu sekulāru identitāti, ir celta uz smiltīm.

Kristiešiem vajadzētu nevis cildināt kādas kultūras vareno spēku un glaimot tai, bet gan censties ierobežot un atmaskot tās elkdievību, kas tiecas ietekmēt mūsu uzticību. Dažās nozarēs garīgās vai teoloģiskās mazspējas aina kultūras tirānijas priekšā ir vēl drūmāka nekā rasu attiecībās. Pārāk bieži mēs apkaunojošā kārtā sekojam sabiedrības viedoklim, nevis veidojam to. Tiesa, vergu tirdzniecības un vēlāk arī pašas verdzības atcelšana bija kristīgās pārliecības auglis. Bet luterāņiem tas ir mazs mierinājums. Fakti, kurus uzrāda Semjuels Hoards un Džefs Džonsons, nebūt neiepriecina. Vai mums vajadzētu akceptēt brīvprātīgu liturģisku aparteīdu, kādu, šķiet, iesaka Džonsons, bet Hoards nē, kas būtu balstīts uz šķietamām barjerām starp melno un balto kultūrām? Es uzskatu, ka šādas domas ir postošas un pati ideja – kapitulantiska un briesmīga. Ja ir vērojams, ka, piemēram, sociāli-ekonomiskās saites vieno cilvēkus daudz ciešāk nekā kopīga ticība, apliecība un sakramenti, vai tas būtu iemesls piekāpties aplamībai un pieņemt to par normu baznīcas struktūrā?

Džonsons atzīst, ka

Evaņģēlijs (ietverot luterisko mācību) ir transkulturāls.

Un kaut arī viņš to nepasaka tieši, no viņa argumentiem var secināt, ka liturģija tiek pieskaitīta kultūrai nevis pāri kultūrai stāvošajai Evaņģēlija mācībai. Šādi ar vieglu roku novelkot robežu starp Evaņģēliju un kultūru, tomēr netiek pietiekami novērtēta liturģija. Protams, liturģijā sastopami arī mācības ziņā mazāk svarīgi aspekti, kultūras nianses, kas tiešām ir adiaforas lietas. Bet noteicošais tomēr ir liturģijas saturs jeb būtība, proti, lūgšanās izdziedāta mācība jeb apliecība. Ja šo būtību nesaskata, par noteicošajām kategorijām kļūst melno kultūra vai balto kultūra, kaut arī patiesībā jautājums ir par vēsturiski izveidojušos luterisma, baptisma vai pentakostālisma praksi. Pats par sevi saprotams, ka tam nav nekāda sakara ar rasismu.*

Īsts rasisms izpaužas misioloģijas priekšstatos, ka afro-amerikāņiem piederība baptistu vai pentakostāļu baznīcai ir ģenētiski noteikta! Tas izskatās pēc aizbildnieciska mēģinājuma atstumt ne-rietumu baznīcas no klasiskajām baznīcas mūzikas vērtībām. Tabers stāsta par kādu savu draugu no Ganas, kurš viņam reiz sacījis:

Es nejūtu vajadzību atgriezties pie tradicionālās fanti** mūzikas; man patīk Dziesmas senās un jaunās. Es nevēlos “atgriezties” pie savu senču mūzikas, kas man ir sveša.

** – Fanti – etniska grupa, apdzīvo Ganas dienvidu un piekrastes teritorijas.