Bez tā es vairs nevarētu

Tagad es lasu Bībeli šādi.

Es jautāju katrā vietā: ko Dievs mums šeit saka? Es lūdzu Dievu, lai Viņš parāda mums, ko Dievs vēlas pateikt.

Tādējādi mums nav atļauts meklēt vispārējas, mūžīgas patiesības, kas atbilstu mūsu pašu “mūžīgajai” dabai un mums atklātos.

Mēs drīzāk meklējam Dieva gribu, kurš ir pilnīgi citāds un pretējs mums, kura ceļi nav mūsu ceļi un kura domas nav mūsu domas, kurš ir apslēpts zem krusta zīmes, kurā beidzas visi mūsu ceļi un domas beidzas.

Dievs ir pavisam citādāks nekā tā sauktā mūžīgā patiesība. Tā vienmēr un joprojām ir un paliek mūsu pašu domas par sevi un mūžīgo dzīvi, ko vēlamies.

Dieva Vārds taču sākas tur, kur Dievs norāda uz Jēzus krustu, pie kura saplūst visi mūsu ceļi un domas, arī tā saucamās mūžīgās, proti, nāvē un Dieva tiesā…

Kopš es esmu iemācījies lasīt Bībeli šādā veidā (un tas nav pārāk sen), tā ar katru dienu man kļūst brīnišķīgāka.

Es lasu katru rītu un vakaru, bieži arī pa dienu. Un katru dienu es izraugos sev fragmentu, kas mani pavadīs visu nedēļu, un mēģinu tajā pilnībā iegrimt, lai varētu tajā patiešām ieklausīties.

Es zinu, ka bez tā es vairs nevarētu dzīvot pareizi. Vai, vēl vairāk, es nevarētu pareizi ticēt.