Pateicība par savu atgriešanu

Mans Dievs, es Tev pateicos, ka Tu atgriezi manu nocietināto, neatgriezīgo sirdi! Tu izņēmi no krūtīm man akmens sirdi [Ec.36:26] un devi tās vietā man miesas sirdi.

Manis paša spēkā bija krist grēkā, taču celties un atgriezties es nespēju pats. Nomaldīties es gan varēju pats, bet vienīgi Tu spēji mani uzvest uz ceļa.

Tas, kurš no mātes miesām ir piedzimis saliekts, nespēj tapt taisns ar dabiskiem līdzekļiem, bet vienīgi Dievs spēj viņu dziedināt. Tāpat mana dvēsele, kas sliecas uz grēku un zemišķo, nespēj tapt taisna ar cilvēciskām spējām, bet vienīgi Tavas žēlastības spēkā. Tad tā var piecelties mīlestībā uz Tevi un ilgās pēc debesu labumiem.

Ar dažādiem grēkiem es spēju sevi izkropļot, bet vienīgi Tu spēji mani izlabot.

Kā cilvēks nevar mainīt savu ādas krāsu [Jer.13:23] un leopards mainīt plankumus savus, tā arī es nevarēju darīt labu, jo ļaunām tieksmēm es biju pakļauts.

Tu, mans Dievs, atgriezi mani, un tāpēc es tagad esmu atgriezts. Pēc tam, kad Tu atgriezi mani [Jer.31:18-19], nožēla pārņēma mani. Pēc tam, kad Tu devi atziņu man, es sērodams sev situ pa gurniem.

Savos grēkos miris es biju, un Tu mani darīji dzīvu. Cik maz mirušais darīt spēj savas augšāmcelšanas labā, tikpat es varēju paveikt savas atgriešanas labā.

Ja Tu nebūtu vilcis mani [Jņ.6:44], nekad es nebūtu nācis pie Tevis. Ja Tu nebūtu piecēlis mani, nekad es nepaliktu nomodā ar Tevi. Ja Tu nebūtu apgaismojis mani, nekad es nebūtu ieraudzījis Tevi.

Grēki man šķita par šūnām un medu saldāki, bet, pateicoties Tev, tie tagad ir rūgti un sīvi, jo Tu ļāvi man iepazīt garīgo garšu.

Tikumi man šķita par žulti un alveju rūgtāki, bet, pateicoties Tev, tie tagad ir saldi un tīkami, jo ar Savu Garu Tu izmainīji manus samaitātos spriedumus.

Es maldījos kā noklīdusi avs [Jes.53:6] un pa netaisnības ceļiem biju aizgājis. Bet Tu, labais Gans, mani uzmeklēji un pie svēto pulka atpakaļ atvedi.

Vēlu es atzinu Tevi, patieso Gaismu, jo bieza, tumša migla klāja manas tukšības acis un liedza kaut nedaudz man skatīt no patiesās gaismas. Vēlu es atzinu Tevi, patieso Gaismu, jo biju es akls, un savu aklumu mīlēju un pa grēka tumsības ceļiem uz elles tumsību devos.

Bet Tu, mans Apgaismotāj, sameklēji to, kurš Tevi nemeklēja; sauci to, kurš Tevi nesauca; atgriezi to, kurš atgriezties negribēja. Un spēcīgā balsī Tu sacīji: “Lai top gaisma šī cilvēka sirdī!” Un gaisma tapa, un ieraudzīju es Tavu gaismu un atzinu savu līdzšinējo aklumu.

Šīs Tavas neaptveramās labvēlības dēļ teikšu es Tavu vārdu mūžīgi!

Āmen.