Dievs, kur tu esi?

“Tava žēlastība ir labāka par dzīvību.” (Ps.63:4)

Ir pagājuši divarpus tūkstošgades, kopš senais ebreju svētais, tālu no Jeruzalemes un savas dzimtenes, plosīts miesīgi un garīgi, smējēju un Dieva ienaidnieku aplenkts, pārdomāja īpatnos un brīnišķīgos ceļus, kuros Dievs bija vadīja.

Tā nebija viegla, mierīga meditācija. Tā bija cīņa par Dievu un uzticību Dievam.

Dzīvības balsti bija sabrukuši. Kur Viņš šķita radis stingru atbalstu, tur atklājās tukša nebūtībā.

“Dievs, kur tu esi? Dievs, kas es esmu? Mana dzīve krīt bezdibenī. Dievs, es esmu nobijies. Kur pazudusi Tava labestība? Bet Tu esi mans Dievs, un tava žēlastība ir labāka par dzīvību.”

Tas ir viens no tiem vārdiem, kas neļauj mums aiziet, pirms neesam to sapratuši, vārds, kas maigi mirdz, bet iekšēji ir ciets. Dedzīgs vārds, kas rodas saduroties divām pasaulēm, proti, vārds no Bībeles pasaules, nevis no mūsu pasaules.