Domāt par nāvi

Es daudz nekā nezinu par tevi, mana nāves stunda, taču zinu, ka tu esi vienīgais droši zināmais punkts manā citādi nezināmajā nākotnē. Un, kad tu nāksi, tu nāksi noteikti un nepārprotami, jo tu nāc kā Visuvarenā kalpone, un tad vairs nebūs neviena, pie kā apelēt. Vienalga, vai es nāvi saucu par savu ienaidnieku un cenšos bēgt no tās apkampieniem, vai arī es stiepju savas rokas tai pretī un saku: “Sveicināta, māsa Nāve!” – abos gadījumos mana bezpalīdzīgā atkarība ir tikpat liela.

Es domāju par visām tām nāves gultām, pie kurām esmu sēdējis. Tā ir brīnumaina un satriecoša izrāde, kad Dievs pārtrauc visus jaunradīšanas procesus un atrauj Savu roku un dzīvais cilvēks kļūst par mirušu ķermeni, gluži tāpat, kā es pats – pašlaik vēl dzīvais cilvēks – reiz kļūšu par mirušu ķermeni.

Domāt par nāvi – tas ir piedauzīgi un atbaidoši. Taču reiz tas man jādara, un es nevaru izvairīties mūžīgi, jo tas ir vienīgais drošais manas nākotnes notikums. Kā bezkaislīgam reālistam man tas vienkārši jādara. Tādēļ es turpināšu. – Te nu ir mana nāves un miršanas gulta. Tur es guļu un vairs nekad necelšos. Dzīve vēl nav beigusies, bet es jūtu, kā mana stunda jau tuvojas. Es nekad vairs necelšu rokas produktīvam darbam, manas kājas vairs nekad nestaigās pa zemi tur, kur tās vēlas. Bez savas gribas, bezpalīdzīgs un pilnīgā atkarībā es tieku aiznests nāves spēcīgajā un tumšajā straumē. “Tiešām, pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis.” Tā mani aiznes zem Dieva visvarenās rokas, un izdziest mana brīvās izvēles liesma. Dāvana tiek atdota, un aizdevums jāatmaksā. Par ko tagad es domāju?

Varbūt par mana Kunga vārdu smago realitāti: nu ir iestājusies nakts, kad neviens vairs nevar strādāt.

Nu ir pienākušas beigas. Kas darīts, darīts. Vēl vairāk: tas viss ir uzskaitīts un pierakstīts. Es dodos, lai sastaptu Dievu un saņemtu algu par saviem šīszemes darbiem.

Tur jau tie nāk: vecie draugi un vecie ienaidnieki. Varbūt man nav sevišķi paticis rakāties savā pagātnē. Varbūt es esmu centies pārvilkt svītru un doties tālāk. Varbūt man aiz muguras ir palikušas smagas un tumšas atmiņas, varbūt tikai ikdienišķas lietas. Tas vienalga. Visi šie darbi ir tikpat dzīvi un nozīmīgi, ar tikpat lielu un neizbēgamu atbildības smagumu.

Tas viss man jāpārdomā jau tagad, iekams uz manis ir uzgūlies pēdējās atbildības smagais spiediens, un tādēļ man jāpapūlas atsvaidzināt šīs atmiņas. Es sākšu no pašiem pamatiem. Es pētu savu sirdi un iegrimstu starp atmiņām, un tiecos uz dziļumiem – cauri virskārtai un virspusei, ko ik dienas rādu uz āru un bez apdomas stāstu visiem, kas grib klausīties, cauri jūtu iekšējai dzīvei, kas atklājas tikai dienasgrāmatas lapās vai sarunās ar patiesu draugu, tad vēl dziļāk – līdz pašiem pamatiem, līdz dziļākajām un apslēptākajām vietām, kur noglabāts un ieslēgts viss, ko es nekad neuzticētu nevienam draugam, nedz arī dienasgrāmatas lapām. Tur ir atrodami manas dzīves nožēlojamākie un apkaunojošākie mirkļi, kas saglabājušies manā atmiņā kaili un neglīti – tādi, kādi tie allaž bijuši Dieva priekšā. Tur atrodamas manas apslēptākās domas, viltīgākie motīvi un vissmalkāk maskētais egoisms. Tur tas viss ir redzams klajš un atkailināts – tāds, kāds tas allaž bijis Dieva priekšā.

Pēc dziļākajiem un tumšākajiem dvēseles noslēpumiem atklātībā nāk vārdi, kas reiz izteikti dusmās vai vieglprātībā, kādam pāridarītājam vai jautrā draugu kompānijā. Tu it kā atgriezies pagātnē un pēkšņi atkal stāvi šīs nepatīkamās situācijas vidū, un pat tagad šīs atmiņas ir nebeidzami sāpīgas. Cauri griezīgiem smiekliem skan tevis sacītie vārdi, kurus tu pat neuzdrīksties šeit atkārtot. Cauri laikiem asmens ieduras tieši šeit. Piemini šo mirkli! Tas ir no mūžības un saglabāts mūžībai. Tur klātesošs bija arī Dievs, visas pasaules Valdnieks, kas iesākumā radīja debesis un zemi un tāpat tevi, – arī Viņš to dzirdēja.

Ja vien mēs uztvertu šo patiesību nopietnāk!

Taču runa nav tikai par to, ko esmu darījis un kādi darbi mani pavada, bet arī par to, ko neesmu darījis.