Dieva grēku piedošanas pasludinājums

“Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību.” [Rom.5:18]

Daudzi iedomājas, ka, ja reiz Dievs ir piedevis visai pasaulei ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, tad visai pasaulei tās grēki jau ir piedoti, līdz ar to visa pasaule ir glābta, jo tur, kur ir grēku piedošana, tur ir arī dzīvība un pestīšana. Lai gan šī doktrīna ir absolūti patiesa, secinājums ir absolūti nepatiess. Ikreiz, kad kaut kas tiek dots, tiek iesaistītas divas puses: tas, kurš dāvina, un tas, kurš to saņem. Ja bagāts cilvēks kaut ko pasniedz nabadzīgam cilvēkam, kāds gan ir ieguvums no šīs dāvanas, ja nabagais no kauna sajūtas vai nepatiesas pieticības atsakās no tās? Ja tiek apžēlota visa dumpīga pilsēta, ko gan tas palīdz atsevišķam dumpiniekam, ja viņš ir par lepnu, lai to pieņemtu, vai arī, ja viņš nicina šo apžēlošanu? Ja ieslodzītam noziedzniekam tiek paziņots par viņa atbrīvošanu, ko gan šī ziņa viņam dod, ja viņš atsakās pamest savu cietuma kameru, iespējams tamdēļ, ka viņam ir nepamatotas bailes, ka tur ārā tiks sasaistīts vēl smagākās ķēdēs? Ja kāds, kuru mēs esam aizskāruši, pastiepj mums pretī roku, cerībā uz samierināšanos, ko gan mums dod šāda tuvākā rīcība, ja mēs turpinām stingri turēties pie sava naida un aizvainojuma un atsakāmies šo roku satvert? Ja Kristus patiešām ir pasaules Glābējs, ko gan tas palīdz cilvēkiem, kas nevēlas neko zināt par Glābēju un kas turpina dzīvot paštaisnības maldos, cerībā, ka ar saviem darbiem spēs iegūt pestīšanu un samierināšanos ar Dievu?

Tādējādi – tā ir taisnība, ka – ar Kristus augšāmcelšanos Dievs pasludināja vispārēju grēku piedošanu visai pasaulei. Taču tas nabaga pasaulei itin nemaz nepalīdz, ja tā paliek neticīgas jūgā. Dievs mums katram jau ir dāvājis grēku piedošanu, bet Viņš nevienu no mums ar varu nespiedīs to pieņemt. Mums tā ir jāpieņem, lai mēs iegūtu to labumu, kas nāk caur grēku piedošanu. Un pieņemt to mēs varam vienīgi ar ticību. Augšāmceltais Kristus neizteica nevienu nosodošu vārdu par Savu mācekļu grēkiem – ne par Pētera trīskāršo Viņa noliegšanu, ne par visu pārējo bēgšanu. Vienīgais, ko Viņš nosodīja, bija viņu neticība: sievietes neticēja eņģelim, apustuļi neticēja sievietēm, Toms neticēja apustuļiem un Emavas mācekļi neticēja praviešiem. Un tā tas ir arī ar mums.

Dieva grēku piedošanas pasludinājums paliks spēkā līdz pat pēdējai dienai. Tomēr grēku piedošana nav dota mūžībai, bet gan šai dzīvei uz zemes. Kā Kristus skaidri saka: “Ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.” [Mt.16:19] Nevienam nav atļauts domāt, ka Dievs viņam jau ir piedevis visus grēkus Kristū kopā ar visu pasauli, un tāpēc šī patvēruma vieta no Dieva dusmām vienmēr ir atvērta. Neviens nedrīkst domāt, ka tādējādi nav nekādas steigas saistībā ar ticību, ka vienmēr būs laiks, lai sāktu ticēt, lai vēlāk tiktu izglābts. Savas pestīšanas labad neviens no mums nedrīkstētu domāt šādi. Mūsu nāve ir droša – ir pavisam droši, ka kaut kad mēs mirsim, bet mums nav zināms tās laiks un veids. Diemžēl, ja mēs nomirsim bez ticības, tad mūžīgi būsim pazaudējuši savu grēku piedošanu. Kvīts par parāda atlaišanu, ko Dievs mums veltīgi dāvāja, tad tiks saplēsta gabalos, un mūsu vārdi, kurus Dievs bija izdzēsis no savas parādu grāmatas, tiks atkal ierakstīti tajā, jo līdz ar nāvi būs pagājis žēlastības laiks. Tikai tie, kas pieņem Debesu Valstības atslēgas, kamēr viņi vēl ir dzīvi uz šīs zemes, nākamajā dzīvē atradīs atvērtas Debesis un satiks Žēlsirdīgu Tiesnesi.