Strādājot Dievam

Darbs cilvēku ieved materiālajā pasaulē, kas no cilvēka pieprasa darbību.

No brālīgo attiecību pasaules kristietis nonāk bezpersonisko lietu pasaulē, “negarīgajā” pasaulē, un šīs jaunās attiecības liek viņam būt objektīvam, jo “negarīgā” pasaule ir darbarīks Dieva rokās, lai kristiešus šķīstītu no egocentrisma.

Darbs pasaulē var notikt vienīgi tur, kur cilvēks aizmirst pats sevi, kur viņš aizmirst sevi darbībā, realitātē, veicot uzdevumu “negarīgajā” pasaulē. Strādājot kristieti ierobežo viņa paveicamais uzdevums, un tā darbs kļūst par svēttapšanas līdzekli, cīnoties pret savas miesas ērtībām un slinkumu.

Materiālajā pasaulē miesas prasības zūd. Bet tas var notikt vienīgi tur, kur kristietis no “negarīgās pasaules” izlaužas līdz “Tu”, tas ir, līdz Dievam, kurš cilvēkam pavēl strādāt, tā ka viņš var kalpot, būdams brīvs pats no sevis.