18. Ko mums jāsaprot ar vārdu Dievs?


Sprediķis VIII post Trinitatis svētdienā

Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. [Mt.7:15-21]

Šo Evaņģēlija daļu mūsu Kungs Kristus ir teicis, noslēgdams garo kalna sprediķi. Tajā Viņš mācījis visu, kas mācekļiem jāzina, un nu brīdina viņus, piekodinādams sargāties no viltus mācībām. Tā mēdz darīt visi labi sludinātāji, un tā viņiem jādara – kad sprediķis pasludināts, tauta jāmudina palikt pie pareizās mācības un sargāties no viltus mācībām. Tāpat ir rīkojies arī Sv. Pāvils, kas, gatavodamies aiziet no Efezas, sacījis: “Sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi. Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.” [Ap.d.20:28–31]

Apustulis daudzviet savās vēstulēs atkal un atkal saka šādas pamācības un brīdinājumus, mudinādams kristiešus sargāties no viltus mācītājiem un apustuļiem. Tāpat dara arī Sv. Pēteris 2.Pēt.2:1–3: “Ir arī bijuši tautā viltus pravieši, kā arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami To Kungu, kas viņus atpircis, un tā sagatavos sev drīzu pazušanu. Daudzi sekos viņu baudu dzīvei, viņu dēl patiesības ceļš tiks zaimots. Mantkārībā viņi izmantos jūs ar izdomātiem vārdiem; sodība, kas jau sen viņiem nolemta, nekavējas nākt, un viņu posts nesnauž.” Tas tādēļ, ka viltus pravieši un mācītāji arvien ir bijuši un būs.

Tādēļ Kristus šeit ir rīkojies tā, kā jārīkojas ikvienam krietnam sludinātājam. Pabeidzis sludināt mācību, Viņš brīdina savus mācekļus un tautu un mudina palikt pie tā, ko ir viņiem sacījis, piekodinādams, lai ļaudis būtu piesardzīgi, tā, ka viltus pravieši nespētu viņus maldināt. Kristus saka:

Sargieties no viltus praviešiem

No šiem vārdiem visupirms jāsaprot, ka mums jābūt gataviem un vienmēr būs tā, ka pēc īstiem, godīgiem sludinātājiem nāks viltus pravieši, jā, viņi nāks un būs kristiešu vidū. Vai gan citādi Kristum vajadzētu viņus tik uzcītīgi brīdināt, sakot: sargieties un esiet vērīgi! Kāda nozīme būtu šādiem brīdinājumiem, ja būtu gaidāms, ka viss kristiešu vidū notiks pareizi un skaidrā mācība netiks sagrozīta? Ja Kristus saka mums šādus brīdinājuma vārdus, ir skaidrs, ka viltus pravieši nāks – īpaši tad, kad pasludinājums būs jau atskanējis. Tāpat arī Soģu grāmatā 2:10 u. t. lasām, ka tad, kad bija aizgājuši tie, kurus Dievs bija devis tautai kā mācītājus un soģus un kuri zināja, kāds ir Dieva prāts, kas Dievam ir tīkams un kas – nē, tad Israēla tauta novērsās no Dieva un Viņa Vārda. Viens godināja vienu elku, otrs citu, sašķeldamies un atkrizdami no patiesās mācības, pamezdami savu tēvu ceļu.

Tāpat ir noticis arī apustuļu laikos. Viņu dzīves laikā mācība vēl bija tīra un skaidra, taču tad, kad viņi bija projām un vairs nebija sludinātāju, kuri turētos pie skaidrās mācības, uzradās viltus pravieši, un ļaunais gars gribēja visu pārveidot pēc sava prāta – kā to pietiekami labi redzam apliecinātu Sv. Pāvila vēstulēs. Un, tā kā joprojām notiek tāpat un nekas cits arī nav gaidāms, Kristus, mūsu Kungs, kā uzticams Gans un Bīskaps mūs šeit brīdina, lai pielūkojam, ka tad, kad nāk Evaņģēlijs, mēs pie tā stingri turamies un nenovēršamies no Evaņģēlija mācības, lai ko tas prasītu. Jo nāks stunda, kad viss būs citādi – tas ir neizbēgami.

Arī šeit, pie mums, ir gaidāms tas pats. Paldies Dievam! – mums, tāpat arī citām pilsētām, tagad ir Evaņģēlijs – tik bagātīgi un tik pilnīgā veidā, kā tas nav bijis kopš pašiem apustuļu laikiem. Bet, kad mēs un citi, kuri to tagad sludina, būsim aizgājuši, pie jums nāks citi – viltus sludinātāji. Un tas jau ir sācis piepildīties. Lai Kungs Dievs tos nonāvē un iznīcina ar savas mutes zobenu (2.Tes.2: 8)! Un labi tiem, kuri, sekodami šai Evaņģēlija pamācībai, uzmanīsies un nesteigsies līdzi katrai jaunai vēsmai, bet pastāvīgi paliks pie tā, ko ir mācījušies. To Kristus šeit māca jau sava brīdinājuma pirmajos vārdos: sargieties un uzmanieties, es esmu jūs brīdinājis! Tas ir, itin kā Viņš sacītu: jūs zināt, kas notiks.

Te tu saki: kādēļ tad mūsu Kungs ļauj viltus praviešiem nākt dievbijīgu ļaužu vidū, sekojot godīgiem, īstiem sludinātājiem? Vai tad Viņš nav tik stiprs un varens, ka spētu to aizkavēt un panākt, lai Viņa Evaņģēlijs paliktu tīrs un spēka pilns? Jā, to Kungs Dievs tiešām varētu, taču Viņš to nedara – tādēļ, ka grib pārbaudīt savus ļaudis un atmaksāt nepateicīgajiem – kā Sv. Pāvils saka 1.Kor.11:19: “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami ticībā rūdītie,” tas ir, lai tie, kuru ticība ir stipra un pārbaudīta, kļūtu redzami, lai viņu Gars un Vārds atklātos un sāktu darboties.

Jo, kad Dievs dod mums savu Vārdu, savu Garu un dāvanas, Viņš negrib, lai mēs būtu slinki laiski un nolaidīgi. Ja tev ir īstais Dieva Vārds un pareiza izpratne, tad visa pasaule stāsies tev pretī. Tur, otrā pusē, būs velns, kas gribēs tevi aizraut projām no Dieva Vārda, tā, ka tevi vajās ne tikai šīs pasaules tirāni ar savu zobenu, bet arī paša prāts un gudrākie ļaudis uz šīs zemes. Tā Dievs ar savu Vārdu tevi pārbauda un ļauj tevī darboties Garam, ko Viņš tev dāvājis, lai tu mācītos, ka Dieva gudrība ir gudrāka, nekā visa šīs pasaules gudrība, un Dieva spēks ir stiprāks, nekā visas pasaules spēks un vara. Bez šādas cīņas tu to nevarētu iemācīties.

Kad rodas novirzieni, Dievs grib darīt tevi modru – Viņš saka: aizstāvies, turies pie Vārda, pārbaudi Dieva gudrību un Viņa Vārda spēku un raugies, cik neprātīga ir pasaule! Tā tev atklājas Dieva Vārda spēks un gudrība, un tu mācies, ka pasaules vara un gudrība nespēj uzveikt Dieva Vārdu, bet Dieva Vārds uzveic ikvienu varu un atstāj kaunā ikvienu gudrību, atklājot patiesību un taisnību, lai tā kļūtu zināma visiem cilvēkiem. Šī iemesla dēļ Dievs sūta mums šķelšanos un dažādas sektas, kas runā krustām un šķērsām. Nu varam noprast, ka tās ir pat noderīgas un kalpo tam, lai mēs labāk un skaidrāk atzītu Dieva Vārdu, Garu un patiesību – lai gan citādā ziņā sektas un novirzieni nav labi.

Dievam ir vēl otrs nodoms – sodīt nepateicīgos, kuri negrib uzņemt Viņa Vārdu, lai atgrieztos un iemantotu pestīšanu, – kā arī Kristus saka jūdiem, Jņ.5:43: “Es esmu nācis Sava Tēva Vārdā, un jūs Mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit.” Un arī Sv. Pāvils 2.Tes.2:10–12 saka: “…tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.”

Tik bargi Dievs soda šo grēku, kuru mēs uzskatām par gluži maznozīmīgu. Viņš to soda kā aklumu un maldus – kā lielāko grēku, kāds vien uz zemes ir sastopams. Mēs uzskatām par nieka lietu to, ka tagad ar Dieva žēlastību esam atguvuši Evaņģēliju. Cik daudz tad ir to, kuri kaut reizi ir pateikušies Dievam par šo dāvanu? Mēs aizmirstam pateikties, atstājam Evaņģēliju neievērotu, kļūstam slinki un nevērīgi; neviens to neuzņem un nesajūt, nepaceļ rokas un nepateicas Dievam par Viņa dāvanu. Mēs esam apveltīti ar Evaņģēliju tik bagātīgi, ka tas mums jau sāk apnikt, un, kā Sv. Pāvils 2.Tim.4:3–4 ir pareizi pravietojis: “Nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.”

Daudzviet Rakstos redzam, ka Dievs uzlūko ar lielu nepatiku un uzskata par smagāko grēku to, ka Viņa Vārds tiek apkaunots; jo šis Vārds ir tik dārgs un vērtīgs, ka Dievam tas maksājis Viņa mīļā Dēla asinis – bet mēs to uzskatām par nieku un laižam pa vējam. Tādēļ Viņš mums sūta visbriesmīgāko nelaimi, kas nav salīdzināma ar visām tagadējām mokām, kādas pasaulei nākas pieredzēt – ar to, ka tik daudz cilvēku ir nonāvēti zemnieku nemieru laikā un kas zina, kad šī slepkavošana beigsies – tas viss tomēr ir tīrais nieks, salīdzinājumā ar šo nelaimi, proti, ka cilvēki ir tik ļoti nocietinājušies, apstulboti un viltus praviešu samulsināti, ka Debesis viņiem ir aizslēgtas, bet elles rīkle jau atvērusies, jo viņi ir zaudējuši mūžīgo dzīvību. Vai tad tā būtu vislielākā nelaime, ja tu tiktu nonāvēts ar zobenu (ja tev taču tik un tā jāmirst)? Daudz briesmīgāk ir, ja tava dvēsele uz mūžīgiem laikiem nonāk velna varā – tā ir mūžīga dusmība, mūžīgas mokas un elle.

Es vēlētos, kaut būtu manos spēkos ar sludināšanu, lūgumiem un rakstiem novērst šādu nelaimi. Nu Dievs ir iesācis mūs piemeklēt ar laicīgu zobenu. Taču vēl lielākas mokas sāksies, kad Vācijai tiks atņemts svētais Evaņģēlijs. Tad nāks un tiks sūtīti viltus mācītāji. Viens sludinās tādu, otrs citādu mācību, bet Debesis būs aizslēgtas, un viltus sludinātāji tās nevarēs atdarīt. Tādēļ mums būtu nepieciešams nopietni lūgt. Taču mūsu sirdis vēl ir vēsas, mums pietrūkst dedzības. Bet velna nodoms ir noslīcināt asinīs visu Vāciju un atņemt tai Evaņģēliju; un tas var piepildīties, ja neaizsteigsimies viņam priekšā un neatvairīsim velna darbus ar dievbijīgu kristiešu lūgšanām.

Redzēdams, ka ar pāvesta un viņa apustuļu palīdzību neko neizdosies panākt, velns savai trakošanai tagad sācis izmantot zemniekus un tāpat arī dažādus novirzienus; tā velns atņem mums Evaņģēliju, un mēs kļūstam par tā ienaidniekiem, bet pēc tam tiksim nonāvēti, un mūsu dvēseles nonāks velna varā. Tādēļ es esmu sacījis šādus vārdus, brīdinādams, lai neatstājam šīs lietas neievērotas, bet atveram acis un raugāmies, ka Dieva Vārds netiktu pielīdzināts parastiem cilvēku vārdiem. Evaņģēlijs ir dārgs un vērtīgs Vārds; ja snaudīsim, būsim laiski un nepaliksim nomodā, tad arī nevarēsim dusmoties un sūdzēties, kad Dievs mūs sodīs, sūtīdams viltus praviešus – tad mums būs jādomā, ka esam to godam nopelnījuši.

Tagad nav daudz tādu cilvēku, kuri spēj pastāvēt; novirzieni un šķelšanās pieņemas spēkā, un maz ir to, kuri cīnās pretī un cenšas saglabāt skaidru mācību – šķiet, visu šo cilvēku vārdus varētu uzrakstīt uz vienas mazas papīra lapiņas. Kas tad nu notiks, kad visi ar varu tiksim iesaistīti šajā cīņā? Tādēļ lai neviens neuzskata to visu par joku – Dieva Vārds nav kāds maznozīmīgs vārds; tam ir spēks un svars. Kristus saka nozīmīgus vārdus, kas jāuzklausa visai pasaulei: sargieties un uzklausiet brīdinājumu, uzņemiet šos vārdus ar bijīgām, izbiedētām sirdīm! Tā nu esat dzirdējuši, ka novirzieni ir radušies tādēļ, li tie, kuri ir pārbaudīti, kļūtu krietnāki, turpretī nepateicīgie un Vārda nicinātāji saņemtu sodu. Tālāk Evaņģēlijā Kristus saka:

…kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšienes tie ir plēsīgi vilki.

Tādus sludinātājus neviens nesūta – viņi nāk paši; tieši tāda ir viltus praviešu daba – tie paši ielavās kristiešu vidū, lai sāktu sludināt. Daži to dara tādēļ, lai būtu paēduši – un tas vēl nebūtu pats sliktākais, turklāt viņu nodoms nemaz tik viegli nebūs īstenojams. Bet īpaši jāsargās no tiem, kuri nāk, lielīdamies, ka viņi to dara kristīgas mīlestības un patiesības dēļ, ka viņus vada Svētais Gars un, ka viņu sludināšana notiek mīlestībā, dvēseļu pestīšanas labā; viņi apgalvo, ka nemeklējot neko citu, kā vien svētību un pestīšanu ļaužu dvēselēm. Šādus viltus praviešus ir sūtījis pats velns, nevis Dievs. Turpretī tie, kurus ir sūtījis Dievs, tiek aicināti, nevis piespiesti. Viņi arī daudz nelielās, bet, ja tomēr lepojas, tad pierāda savu aicinājumu ar zīmēm. Tādēļ sargieties no tiem, kuri – kā Kristus saka – nāk nevis sūtīti, nedz arī aicināti, bet velna dzīti un vadīti.

Jā, bet arī viņi taču lepojas ar Svēto Garu! Atbilde: tiem, kuri grib tevi pārliecināt, ka viņus vada Gars un kristīga dedzība, tev jāsaka: ja jau tu tā lielies ar Garu, tad dod man arī kādu zīmi! Bet, ja tu liecini tikai pats par sevi, tad Raksti aizliedz man tev ticēt; jo arī Kristus, dzīvai Dieva Dēls, negribēja liecināt par sevi pašu, – kā rakstīts Jņ.5:31. Bet, kad Viņš sniedza savu liecību, tad deva arī zīmi, kas ļāva atzīt, ka Viņa Vārds un mācība ir pareiza. Un, tā kā tu saki, ka tev ir Svētais Gars, tad tev arī jādod šī Gara liecība. Pierādi Svētā Gara klātbūtni ar zīmi, kas liktu man tev ticēt – jo šeit ir nepieciešama dievišķa zīme, kas liecinātu par Dieva Gara klātbūtni un atklātu man., ka tie, kas sludina, esat jūs divi – tu un Dievs. Tāds ir Dieva aicinājums; un, ja kāds sludinātājs nāk bez tā, dzen viņu projām un neuzklausi.

Un pieņemsim, ka šis tomēr būtu īsts sludinātājs vai pravietis, kam patiesi ir Svētais Gars. Ja viņš tev nedod prasīto zīmi, tev viņa vārdi tomēr nav jāuzklausa. Arī Dievs par to nedusmosies, jo Viņš tev ir pavēlējis ievērot Viņa doto kārtību un prasīt pēc zīmes un liecības, kādu Viņš pavēlējis dot. Ja arī Dievs tev sūta kādu, kam ir īsts Svētais Gars, Viņš to dara, pārbaudīdams tevi un gribēdams redzēt, vai paliksi pie Viņa noteiktās kārtības – vai neuzņemsi nevienu, kurš nav sniedzis vajadzīgo liecību. Tādēļ saki: es negribu tevi uzklausīt, kaut arī tev būtu īsts Gars; jo Dievs mani grib pārbaudīt – vai palikšu pie Viņa iedibinātās kārtības. Tādēļ Viņš ir apmierināts, redzot, ka tu neuzņem arī to, kurš nāk ar Viņa Garu; jo dažkārt Dievs spēlējas ar mums, rādīdams kaut ko gluži atšķirīgu un pārbaudīdams, vai tas mūs novērsīs no Viņa Vārda. Viņš rīkojas kā Tēvs, kas spēlējas ar savu bērnu – dod viņam ābolu un ņem to atpakaļ, gribēdams redzēt, vai bērns viņu mīl.

Tā nu šeit tev jāievēro: vienalga, vai tas, kurš grib tev sludināt, ir īsts, vai neīsts sludinātājs, tev jāsaka: es nejautāju, ko tu gribi sludināt, bet gribu zināt, vai esi sūtīts, vai arī nāc pats pēc sava prāta. Ja nāc pats pēc sava prāta, es tevī neklausīšos, kaut arī tev būtu Svētais Gars; jo arī velns Evaņģēlijā uzdrīkstas sacīt: “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nācaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” [Mk.1:24] Tāpat arī viss lielais ļaužu pulks saka: šeit ir īstais un patiesais Dieva Vārds, ko viņš sludina, un mēs to gribam dzirdēt. Vispirms tev jāraugās, no kurienes tas nāk. Arī velns prot sludināt, taču viņš to dara tādēļ, lai atrastu sev vietu un sekotājus. Tā nu viņš ielaužas pie mums un sēj savu indīgo sēklu, tā, ka viss kļūst daudz sliktāk, nekā iepriekš. Tādēļ Kristus saka mums šādus vārdus, brīdinādams no tiem, kuri nāk paši un nav sūtīti. Gaidiet, līdz nāks sludinātāji, kuri ir tikuši sūtīti jeb aicināti; jo tos, kuriem jāsludina, Dievs sūta un dzen – viņiem jānāk pat tad, ja viņi paši to negribētu.

Otrs aicinājuma veids ir tas, ka draudze un valdība lūdz kādu pildīt sludinātāja amatu. Tas ir mīlestības aicinājums, kas nāk nevis no Debesīm, caur ticību, bet gan – no mīlestības. Jo man un tev ir pienākums mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Ja es esmu tuvākajam vajadzīgs un viņš no manis ko prasa, tad man tas jādara, jo Dieva Vārds man pavēl, lai kalpoju savam tuvākajam. Šādai aicināšanai īpaša zīme nav vajadzīga, jo draudze vēlas, lai es tai sludinu, un Dieva Vārds piespiež mani to darīt. Tā es tieku pieņemts, aicināts un piespiests. Kas nāk no Debesīm, tas ir sūtīts – ja Svētais Gars nāk viņam līdzi un dod savu zīmi. Bet visiem citiem, kuri nāk paši, lielīdamies ar garu vai ar miesu, saki tā: es to ne par ko neuzskatu. Tā mūsu jūsmotāji tagad lielās tik ļoti, it kā būtu apēduši Svēto Garu ar visām spalvām un visu pārējo, piepildīti ar Garu caurcaurēm; viņi apgalvo, ka Svētais Gars esot runājis ar viņiem no Debesīm un atklājis kaut ko īpašu. Es nevaru daudz lielīties ar Garu, lai nekļūtu līdzīgs viņiem. Taču man jālepojas ar mīlestības Garu, citādi esmu nožēlojams, miesīgs grēcinieks. Tādēļ man gan arī būtu kaut kas jāzina par to garu, ar kuru viņi tā lepojas, lai gan viņu izdaudzinātais garīgums man ir daudz par augstu.

Bet ko nozīmē Kristus vārdi: tie nāks avju drēbēs? Šīs avju drēbes ir viss tas, kas saistīts ar ārējo izskatu un vedina domāt, ka viņi māca kā īsti kristieši un sludinātāji; jo viņi ir ietērpušies avs vilnā – tāpat kā mēs, kas esam Kristus avis. Avju drēbes nav tikai darbi – spožā, liekulīgi skaistā dzīve, kādu tie dzīvo, valkādami pelēkus svārkus, staigādami noliektām galvām, teikdami garas lūgšanas, nēsādami lūgšanu krelles un bieži iedami baznīcā, bet pats sliktākais ir tas, ka viņi izmanto Dieva Vārdu un Svētos Rakstus, ko pravietis sauc par Dieva vilnu un linu drānām. Jo sludināšana, tāpat arī Rakstu vārdi un pamudinājumi ir drēbes, ar kurām viņi grib rotāties, sacīdami: te ir Kristība, te ir Dieva Vārds, te ir tas, kurš māca Dieva Svētos Rakstus. Tā viņi piesauc Dieva Vārdu, Dieva Garu un Kristu.

Tā ir nākšana avju drēbēs, proti – ka viņi sludina un māca Rakstus tā, lai viņu mācība tiktu uzskatīta par pareizu. Kristus nesaka: tie nāk pie jums vilku ādās, vai arī – ar šķēpiem un zobiem. Šie viltus pravieši savu indīgo mācību nesludina atklāti vai bez Rakstu Vārda – citādi ikviens varētu viņus pazīt; viņi ir mācījuši augstās skolās, sludinādami Aristoteli, tāpat arī – laicīgos jeb ķeizara likumus, sacīdami, ka kristiešiem neesot Dieva. Savukārt tagad viņi rotājas ne tikai ar darbiem, bet jo īpaši ar Svētajiem Rakstiem, ar ko Dievs apģērbj mūsu dvēseles. Jo, ja viņi to nedarītu, nepateicīgie netiktu tā apstulboti, un arī mēs neaizklīstu tādos maldos.

Tādēļ patiesi ir tā, kā mēdz sacīt: Svētie Raksti ir ķeceru grāmata, tas ir – Grāmata, kuru ķeceri visvairāk cenšas pielāgot savām mācībām. Jo neviena grāmata netiek tik ļaunprātīgi izmantota, kā šī; neviena ķecerība nav tik ļauna vai tik rupja, ka nespētu izrotāties vai paslēpties, izmantojot Rakstus, gluži kā mēdz sacīt arī: Dievs ir visu blēžu Dievs – tādēļ, ka viss lielais pasaules ļaužu pulks neuzņem Dievu tā, kā tas būtu jādara, bet dara to kā blēži, nelietīgi izmantodami Viņa svēto Vārdu. Tā nu Svētajiem Rakstiem nākas būt ķeceru Grāmatai – ne savas vainas, bet neliešu dēļ, kuri tos ļaunprātīgi izmanto. Bet vai man vajadzētu atstāt Rakstus novārtā un nelasīt tos? Nekādā ziņā nē! Tāpat mēdz sacīt: Dieva vārdā iesākas visas nelaimes. Arī tas ir tiesa. Bet vai tad tādēļ man vajadzētu atteikties un vairīties no Dieva Vārda? Kas gan tās par runām? Kā gan te varētu vainot Dieva Vārdu, kas mums dots tādēļ, lai mēs iemantotu pestīšanu? Nelieši un blēži jau vienmēr atradīsies. Tā nu Bībele ir ķeceru Grāmata; taču tādēļ jau es to nemetīšu projām, bet vēl jo vairāk studēšu un lasīšu, jo tai ir savi pretinieki.

Tā nu ikvienam jābūt sagatavotam un apbruņotam, lai viltus pravieši viņu nevarētu tik viegli samulsināt ar šķietami lielisku dzīvi – pat tad, ja tie izmanto arī Rakstu vārdus; jo aiz šiem vārdiem slēpjas plēsīgi vilki. Un, kad tu jau domā, ka viņi grib tevi paēdināt, tie uzbrūk, saplosa un aprij tevi. Taču to nav iespējams saskatīt un izvērtēt citādi, kā vien ar garīgu skatienu. Vienkāršie ļaudis, viss lielais pūlis, to nedara. Lielākā daļa cilvēku nicina Evaņģēliju, ir nepateicīgi, un tikai mazs pulciņš ir to, kuri uzņem Evaņģēlija mācību un spēj to sajust. Es bieži esmu sacījis un arvien saku, ka tā ir lielākā un smagākā cīņa, kas jāizcīna ar Rakstiem pret Rakstiem – izraujot zobenu no blēžu rokām un ar šo pašu zobenu viņus nonāvējot. Šie viltus pravieši ir jāapsteidz, jāprot aizstāvēties un atvairīt viņu uzbrukumi, un to nespēj neviens cits, kā tikai tas, kurš ir Svētā Gara apgaismots un spēj blēdību saskatīt.

Jūs jau daudzkārt esat dzirdējuši mani norādām uz visdrošāko veidu un likumu, kā pārbaudīt garus, proti – kā Sv. Jānis 1.Jņ.4:1–2 saka: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. No tā atzīstiet Dieva Garu: ikviens gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva.” Turpretī tas gars, kurš noklusē vai sagroza vēsti par Kristu, nenāk no Dieva. Un otru likumu, kā pazīt garus, izsaka Sv. Pāvila vārdi Rom.12:6: “Praviešu spējas lai izpaužas saskaņā ar ticības mēru,” tas ir – ikvienai mācībai jāsaskan ar ticību, lai tajās netiktu mācīts nekas cits, kā vien ticība. Kam nav ticības, tas nepazīst Kristu un arī nevar izvērtēt mācību. Jo te vajadzīgi nevis miesīgi ļaudis, kuriem piemīt pasaulīga gudrība, bet dievbijīgas, garīgas sirdis. Atrodas daudz tādu, kuri saka: Kristus ir tāds Vīrs, kas piedzimis no šķīstas jaunavas, kā Dieva Dēls, miris un cēlies augšām no nāves utt. Taču šie vārdi nav gluži nekas. Bet ticēt, tas nozīmē – atzīt, ka Viņš ir Kristus, tas ir – ka Viņš ir dots mūsu labā, neatkarīgi no mūsu darbiem, bez mūsu nopelniem iemantojis mums Dieva Garu un darījis mūs par Dieva bērniem, lai mums būtu žēlīgs Dievs un mēs līdz ar Viņu valdītu pār visu, kas ir Debesīs un virs zemes, turklāt vēl – lai mēs caur Kristu nāktu mūžīgajā dzīvībā. Tas ir proves akmens, mēraukla un svari, kas ļauj novērtēt, pārbaudīt un teikt spriedumu par katru mācību. Viltus pravieši gan arī sauc Kristu par Dieva Dēlu, zina teikt, ka Viņš ir nomiris, cēlies augšām no nāves utt. Taču tās ir tikai avju drēbes, kurās viņi ietērpjas.

Taču mums jāpievērš uzmanība tām lietām, kurās viņiem rodas grūtības. Kad viņi saka, ka Kristus ir nomiris par mums, aprakts, augšāmcēlies utt., tiem arī vajadzētu secināt, ka tādā gadījumā mūsu darbi nav gluži nekas. Šo punktu viņi neaizskar, bet bēg no tā – kā mēdz sacīt – gluži kā velns no vīraka vai no krusta – lai gan velns no šādām lietām nemaz īpaši nebīstas. Viņi gan sludina par to, kā Kristus ir dzimis, nomiris un atkal augšāmcēlies, uzkāpis Debesīs un sēdies pie Debesu Tēva labās rokas, taču līdzās šai mācībai viņi vēl saka: tev jādara tā un tā; tu nedrīksti darīt to un to – tā velns slepus ielej viņu pasludinājumā savu indi. Tieši tā pāvests raksta un tērpjas šajās avju drēbēs, izdodams savas bullas, proti – viņš saka: Kristus ar savu nāvi un asins izliešanu ir nopelnījis, ka topam atpestīti un kļūstam par Dieva bērniem; taču viņš vēl piebilst: kurš nepaklausa Romas baznīcai, tas ir mūžīgās pazušanas bērns, turpretī tas, kurš ir paklausīgs un izpilda visu, ko Romas baznīca viņam pavēl un uzdod, tas taps pestīts un tūliņ uzkāps Debesīs. Vai tad pāvests šeit negrib panākt, lai viņa lietas tiktu uzskatītas par tikpat svarīgām, kā Evaņģēlijs? Ir jāsaskata šī pretruna: ko paveic Kristus nāve un augšāmcelšanās, to nevar paveikt mani darbi! Pavisam citādi būtu, ja viņš sludinātu: tev jābūt man paklausīgam kristīgās mīlestības dēļ, taču pestīšanu vari iemantot ne ar savu paklausību, bet tikai ar Kristus asinīm. Šo riekstu viņš nepārkodīs.

Tādēļ es jūs arī šoreiz brīdinu, lai tad, kad būšu miris, jūs sargātu savu mācību, uzmanīgi vērtēdami visu, kas tiek sludināts, un raudzītos, vai Kristus tiek pareizi sludināts, tas ir – vai Dieva priekšā netiek runāts par darbiem. Tad spēsit visu pareizi novērtēt. Es bieži esmu sacījis un vēlreiz saku: jūs redzēsit, ka pāvesta sekotāji arvien māca kādu darbu, kas būtu darāms ne tādēļ, lai kalpotu cilvēkiem, bet lai gūtu sev nopelnus. Viņi saka: kas to dara un ievēro, tas taps pestīts; kas to nedara un neievēro, tas taps nolādēts.

Tā viņi tevi velk pie darbiem – kā mūsu jūsmotāji ir vilkuši sev līdzi, mudinādami postīt gleznas: kas saplēsa kādu gleznu, tas bija darījis labu darbu un pierādījis, ka ir kristietis. Drīz viss pūlis, klupdams krizdams, metās postīt baznīcas – visi gribēja būt kristieši – it kā turki, jūdi un pagāni, jā, visļaunākie nelieši, ko tādu nespētu izdarīt.

Šādi jūsmotāji neiebilst pret paļāvību iz darbiem, bet māca darbus ar vēl lielāku spēku un ļauj cilvēkiem uz tiem paļauties. Lai nu darbi, kur darbi – tev tikai jāraugās, lai nepaļaujies uz tiem kā uz Dievu. Tev jāļauj, lai darbi kalpo tikai tavam tuvākajam, tā, ka paļāvība uz darbiem saistās tikai ar tavu tuvāko, tas ir – ka viņš no tevis gaida tikai visu labo, un to pašu arī tu vari gaidīt no viņa. Jo jāpaļaujas ir tikai uz Kristu, turpretī uz saviem darbiem nedrīksti paļauties ne par mata tiesu. Ja šādi tiek sludināts, tas atbilst ticībai. Un, sludinot saskaņā ar ticības mēru, Kristus netiek ne izdzēsts, ne salauzts, bet paliek vesels un tiek uzņemts ar pareizu atziņu – tāds, kāds Viņš ir. Un, kaut arī velns izliekas, it kā arī viņš ar savu apustuļu starpniecību sludinātu Kristu – netici šādiem sludinātājiem, jo tā ir viltība, ar kuras palīdzību velns cenšas tevi piekrāpt. Par to jau pietiekami daudz esmu brīdinājis, taču brīdinājumi neko nepalīdz. Kam jātop pazudinātam, tas iet pazušanā. Tomēr brīdinājums spēj palīdzēt tiem, kuriem jālabojas. Tālāk redzam trešo pārbaudi jeb veidu, kā pazīt garus, tas ir:

No viņu augļiem jums tos būs pazīt.

Šie augļi ir ārēji redzamie darbi un dzīve. Taču ir nepieciešamas garīgas acis, lai iemācītos pazīt īstos labos darbus, kurus Sv. Pāvils nosauc Gal.5:22, sacīdams: “Gara auglis ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība (ticība), lēnprātība, atturība.” Tie ir īstie Gara augļi. “Bet miesas darbi ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas,” Gal.5:19–21.

Jums jāmācās skaidri izšķirt šos divējādos darbus, tad redzēsit, ka visos viltus praviešu darbos nav atrodama neviena mīlestības dzirksts. Jūs pamanīsit, ka pašu sektu iekšienē gan valda draudzība, un tie cits citu sauc par kristīgiem brāļiem, taču šajos ļaudīs nav nekā cita, kā vien inde un velns. Ārpus sava novirziena tie nevienam neparāda žēlsirdību, neizturas ne pacietīgi, ne draudzīgi, bet, ja vien varētu acumirklī iznīcināt savus pretiniekus ar visu miesu un dvēseli, tad viņi to noteikti darītu. šo augli miesa un asinis neredz – tā saskata tikai ārējo – ka viņi valkā pelēkus svārkus, pieder ordenim, dzīvo visi vienlīdz stingru un krietnu dzīvi.

Tie nav mīlestības darbi; jo mīlestības darbi ir tie, kuri tiek darīti trūcīgo un arī ienaidnieku labā, iežēlojoties par grēciniekiem, mācot un pamācot tos, kuriem pietrūkst izpratnes, kalpojot nabadzīgajiem ar visu mūsu miesu, mantu un godu, – kā Kristus māca Mt.25:35 u. t. Šos darbus neatradīsi neviena viltus pravieša dzīvē. Un ko gan man var palīdzēt tas, ja kāds izturas kā īsti garīgs vīrs, kam raksturīgs īpašs izturēšanās veids, kā to redzam pie baskāju mūkiem un kartēziešiem? Kā savam tuvākajam palīdz tie, kuri posta klosterus un iznīcina gleznas? No šādiem darbiem nav nekāda labuma, tajos nav atrodams nekas vairāk, kā tikai ārējais izskats. Bet mīlestībai ir vajadzīgi darbi, kuri nes labumu.

Skaties – vai viltus pravieši kaut ko dod nabagiem? Viņi gan grib, lai ļaudis dotu viņiem pašiem; alkatības un skopuma šādiem praviešiem netrūkst, taču es vēl viņu vidū neesmu redzējis nevienu, kurš labprāt gribētu dot – tie visi grib tikai saņemt un gaida, ka viņiem dos. Ak, mīļie draugi, kurš gan to negribētu? Jūs daudz runājat par labiem darbiem un krietnu dzīvi, tomēr nezināt, kas tas ir, proti – ka mums jābūt noderīgiem savam tuvākajam. Pēc šiem augļiem var pazīt viltus praviešus.

Otrkārt, viņi ne tikai nevienam neko nedod un nepalīdz nabadzīgajiem, bet arī priecājas par to, ka tuvākajam klājas slikti. Kad kāds krīt kaunā, viņi tam nepalīdz atgūt godu, bet grūž viņu vēl dziļāk, izplata viņa negodu, dzied par viņu dziesmiņas un klusībā apsmej viņu. Tāpat arī, ja kāds kritis grēkā, viņu sirdis neiežēlojas, bet ir tik nocietinātas, ka priecājas par sava tuvākā nelaimi; viņi izmanto tuvākā grēku, lai paši izskatītos labāki. Un, visu kopā saņemot – ko lai par viņiem saka? Tās ir cietas, rūgtas, indes pilnas sirdis, kam ir melnas, saindētas mēles; viņi labprāt apkauno ikvienu cilvēku un nevar nociesties, kādu nenopēluši; tie tiesā, nolād un apkauno visus, neņemdami vērā to, kādu kaitējumu viņiem nodara šīs ļaunās valodas. Jā, tie tiešām ir īsti dievbijīgi gari, kas tā rīkojas!

Tādēļ atver savas acis un skaties, vai viņi dara darbus, kas cilvēkiem ir noderīgi – tad redzēsi, ka no ērkšķiem nav iespējams lasīt vīnogas, nedz no dadžiem vīģes. Labas vīnogas, kas izaugušas vīnakoka zaros, neēd pašas sevi, nedz arī mūs, bet mēs tās varam apēst – tās nes tikai labumu un nekaitē nevienam. Turpretī ērkšķus neviens nevar baudīt; tie dur un skrāpē, savainojot ikvienu, kurš atrodas tuvumā. Tad nu skaties, vai šie sludinātāji dara tādus darbus, kas palīdz ikvienam cilvēkam. Ja viņi valkā pelēkus svārkus un astru kreklus, guļ uz vilnas drānas vai nolien kaktā – par to lai velns viņiem pateicas. Bet, ja es gaidu, ka tie man trūkumā aizdos naudu no savas kabatas vai dos graudus tam, kuram nav ne miltu, ne maizes, kas ar izsalkumu sagaida katru jaunu rītu – tad viņu man mājās. Dod man svārkus, dod ēdienu un dzērienu, apmeklē mani, kad esmu slims, mierini mani, kad man uzbrūk grēks – tad būsi man palīdzējis. Jā, meklē, līdz atradīsi vēl kādu, kam palīdzēt, vai arī – nāc rīt atkal!

Ja viņiem tikai jāstāv korī, jāgaudo un jādzied raudulīgās balsīs, jādzīvo laiskumā un bezdarbībā, tikai jāguļ, jārij un jāplītē, tad viņi ir gluži labprātīgi. Jā, mīļais, kurš gan nespētu darīt tādus darbus? Es taču varētu arī ēzelim uzvilkt mūka drēbes ar kapuci, apjozt auklu, izcirpt tonzūru un nolikt viņu kaktā – tad arī viņš varētu gavēt un nestrādāt, godinādams svētos; šis ēzelis visādā ziņā līdzinātos tev, ar visiem taviem un citu liekuļu darbiem. Tāpat arī – ka esmu kritis grēkā, izdarījis slepkavību vai pārkāpis laulību, neviens nav tik dievbijīgs, ka spētu izturēties pret mani žēlsirdīgi, palīdzēt manai sirdsapziņai atgūties un laboties; jā, visi smejas par mani un grib panākt, lai visa pasaule zinātu par manu grēku – liekuļi ir gatavi sarakstīt par to veselas grāmatas.

Tā nu tu nevarēsi atrast nevienu labu darbu ne pie viņu miesas, ne dvēseles. Viņi ir skaudīgi, alkatīgi un naida pilni – šos miesas augļus pie viņiem noteikti redzēsi. Lai kā viņi piesauktu Rakstus, lai cik svēti izliktos – skaties tikai, kā viņu mācība saskan ar ticības mēru, raugies, vai viņu mācībā netiek aizmirsts Kristus, un pielūko, lai Kristus atziņa paliktu vesela un nesagrozīta; un treškārt – skaties, vai viņu darbi nāk par labu tuvākajam, vai nē. Tu redzēsi, ka tādus darbus viņi nedara, jo velns nespēj darīt nevienu labu darbu. Par to runā mūsu Kungs Kristus, piebilzdams un sacīdams:

Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāga koks nevar nest labus augļus.

Te jāpamana, ka Kungs Kristus saka: “No viņu darbiem jums tos būs pazīt,” nevis: jūs redzēsit, kādi viņi kļūst savu augļu dēļ. Jo vai gan bumbieris ir tas, kas savu koku dara par bumbieri, vai ķirsis – par ķiršu koku? Dabā notiek tā, ka ikviens koks nes savus augļus – ābele dod ābolus utt. Koku var pazīt pēc augļiem, bet augļi nespēj radīt koku vai darīt to citādu. Gluži kā Ābrahams, upurēdams savu dēlu Īzaku, jau iepriekš bija dievbijīgs, tomēr 1.Moz.22:12 Dievs viņam saka: “Tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva.” Viņš nesaka: tagad tu esi kļuvis dievbijīgs, bet: tavs darbs ir parādījis un atklājis, ka tu bīsties Dieva.

Tā nu šīs ir divas dažādas lietas: kaut kam būt un kļūt, un: parādīt sevi, atklāt, kas tu esi. Daudzas lietas ir apslēptas un zināmas tikai Dievam; bet, kad šīs lietas atklājas redzamā veidā, tās kļūst zināmas arī cilvēkiem. Un Kristus saka: augļi kalpo tam, lai pēc tiem varētu pazīt koku – lai varētu redzēt, vai koks ir labs, vai slikts. Ābrahams ar savu darbu ir parādījis, ka viņš bīstas Dieva, ir dievbijīgs un taisns. Tādēļ cilvēkam ir jābūt dievbijīgam jau iepriekš, pirms vēl viņš nesis labus augļus, jo augļi nedara neko citu, kā vien atklāj, kāds ir pats koks. Bet atklāt un būt – tās ir divas dažādas lietas. Tā nu ārēji redzamie darbi man nepalīdz būt vi kļūt dievbijīgam, bet tikai atklāj dārgumu, kas apslēpts manā sirdī – ja Dievs to grib atklāt, nevis paturēt apslēptu.

Tā nu darbi mūs parāda kā dievbijīgus, šķistus un svētus ļaudis – ārēji, cilvēku priekšā, bet ne iekšēji, Dieva priekšā; jo šeit ir jāpaliek tikai Kristum un ticībai. Tā šīs lietas ir pareizi izšķiramas un tā tev par tām jārunā. Bet, ja kāds ir tik stūrgalvīgs un spītīgs, ka negrib ļaut, lai viņu pamāca, tad tev ar viņu ilgāk nav jāstrīdas. Jo šādus ļaudis nevaram pārliecināt, un viņiem mēs arī nesludinām; mēs meklējam nomaldījušās sirdis, kuras labprāt gribētu būt dievbijīgas un iegūt pareizu izpratni. Tādi ļaudis mūs uzklausa, un viņiem mēs sludinām. Tādēļ Kristus turpina un saka:

Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus.

Darbu svētie ir nelāga koki. Bet viņi taču dara daudz labu darbu! Tad nu es jautāšu: vai viņu rokas, kabatas, pagrabi un bēniņi ir atvērti – vai viņi palīdz citu cilvēku miesai un dvēselei? To viņi nespēj darīt. Savukārt labs koks nevar nest nelabus augļus, tas ir, kristietis – lai cik vājš un nepilnīgs viņš būtu – nedara neko tādu, kas kaitētu viņa tuvākajam. Tas tev nav jāsaprot tā, it kā kristietis nevarētu grēkot. Dāvids bija labs koks, taču viņš krita grēkā (2. 12); un tomēr viņš nebija nelāga koks. Kamēr kristietis ir labs un paliek ticībā, es nedomāju, ka viņš varētu darīt kaut vienu tādu darbu, kas kaitētu viņa tuvākajam; drīzāk gan kristietis darīs visu, lai viņam palīdzētu. Bet, ja dažkārt viņš tomēr krīt grēkā, gluži kā Dāvids, – lai tas tev nekļūst par piedauzību. Jo Dievs reizēm ļauj tam notikt – Viņš pieļauj, ka Viņa svētie dažreiz klūp un cieš, lai viņu ticība tiktu vairota un stiprināta, un viņi atzītu savu vājumu. Jo labāks ir koks, jo mazāk tas kādam var kaitēt; jo sliktāks tas ir, jo vairāk tas kaitē citiem. Mēs vēl neesam pavisam labi, taču cenšamies kļūt ar katru dienu labāki. Mūsu mierinājums ir mūsu Kunga Kristus vārdi:

Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.

Novirzieni un sektas nevar palikt un pastāvēt – kaut tikai mēs spētu sagaidīt, līdz tās iznīks; bet īsts, godīgs sludinātājs uzvar un pastāv. Jo Dieva Vārds paliek vienmēr un mūžīgi (Jes.40:8). Bet tas, kas nācis no velna sētās sēklas, skrien kā traks suns, un, kā pravietis saka Ps.1:5: “Bezdievīgie nepastāvēs,” tie tiks dzenāti šurpu un turpu, tie tiks izklīdināti kā putekļi pa klonu. Tagad viņi skraida apkārt un izplata savas mācības, taču nederīgie koki tiks nocirsti un iemesti mūžīgajā ugunī. Tā nu noslēgumā Kristus saka:

Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt.

Tas – kā jau sacīts – ir pirmais veids, kādā varam viņus pazīt. Otro atrodam aprakstītu Rom.12:2 un 1.Jņ.4:1 u. t. – viņu mācība mums jāvērtē un jānosoda atbilstoši Kristus atziņai; un mācībai ir jābūt saskaņā ar ticības mēru. Savukārt viņu darbi un dzīve, par ko Kristus šeit runā, jāvērtē pēc mīlestības. Taču to, kuram nav pirmās atziņas un sprieduma, šo ļaužu darbi itin viegli var maldināt.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.