Gaidot tēti

Tas bija Citādo namā. Tur mita Citādie. Tā tas ir sanācis, noticis, piepildījies, ka vieni ļaudis ir vienādi, bet citi ir Citādie. Grūti izskaidrot, kāpēc tas tā ir, bet vienāds saprāts Citu nesaprot, savukārt, Citādam jebkāds vienādojums ir svešs un lieks. Paši Citādie gan arī nebija vienādoti – daži bija mazliet saistīti, bet daži – pavisam. Tā bija itin kā nepasperama, itin kā neapjaušama soļa saistība.

No tās vietas, kur mita Citādie, laiku pa laikam atskanēja balss, kas vēstīja: “Būs tētis, būs tētis…” Balsij piemita dažādas nokrāsas – tā nepavisam nelīdzinājās pravieša balsij, bet reizēm pildījās ar mundru, iekšēji vērstu pārliecību, reizēm laikā neizmērojamām ilgām, reizēm – cerībām, kas, mītot sausās, tuksnešainās acīs, lēnām mirst no slāpēm pēc asarām. Lai arī tās būtu citādas,…jo būs taču tētis, būs tētis…

Sejas, kas man slīdēja garām, steigdamās uz spilgti izgaismotiem, krāsainiem rakstiem greznotiem tempļiem, lēnām saplūda, kļuva vienādas un, acu priekšā novecojot, iesūcās zemē gluži kā dīvains valgmi un auglību nenesošs ūdens, pēc sevis atstājot vien nospiedumus un švīkas, kas atgādināja kādas neesošas zemes karti. Vējam pārstaigājot, tās aprises dzisa…

Tad es aptvēru, ka vienādo nav, ir tikai dažādi Citādie – arī tādi, kuri negaida kādu, kas noteikti būs.

Domas sarāvās mezglā un to piepeši pārcirta līksmas bērnu balsis, kas sauca: “Tētis, tētis!” Bērni, rokās saķērušies, priecīgi tipināja man pretī.

Es apsēdos turpat ceļmalā un cauri skumjām priecīgi raudāju, – jo būs tētis, būs tētis…