Visu maldu avots virs zemes

Jo ilgāk es dzīvoju, jo labāk redzu, ka īsts prāta gaišums un visa mūsu labklājība ir pilnībā atkarīga no Dieva žēlastības, jo, ja Dievs mūs atlaiž, maldos var iekrist ikviens un jebkurš var nemanot pazaudēt arī lielākos un svarīgākos ticības artikulus.

Ļaunākie meli, ar ko vecā čūska ir saindējusi mūsu dabu, ir ilūzija, ka mums piemīt noteikts, skaidrs un nelokāms prāts, kas apgalvo: “Jūs paši būsit kā dievi un zināsit atšķirt labu no ļauna.” Šī dziļā ilūzija, ko paši par sevi lolojam, ir visu maldu avots virs zemes. Tieši šīs iedomības dēļ Dievs ļauj cilvēkam krist dažnedažādās muļķībās.

Mēs nekad nebūsim pietiekami apguvuši vārdus: “..Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību” (1.Pēt.5:5). Ikvienam, kas grib pastāvēt, ir cītīgi jāliek pie sirds šis pamudinājums! Cilvēks ir visbezpalīdzīgākais tad, kad viņu apstulbina lepnas iedomas un Dievs tam vairs nedod Sava Gara žēlastību, bet “stājas viņam pretim”.

Bet, tiklīdz es saprotu, cik ļoti mūsu garīgā saprašana un masu ceļš ir atkarīgs no Dieva žēlastības, tā es sāku vel vairāk bīties un aicinu brāļus vairīties no visa rūgtuma pret maldīgajiem, no visām augstprātīgām domām un vārdiem pret viņiem, jo es redzu Dieva dedzīgumu, ka, pat esot taisnības pusē, mums ir jādzīvo bailes un trīsās, citādi Tas Kungs Savu gaismu mums drīz atņems. Protams, es nedomāju, ka šāda dievbijība, pazemība un mīlestība apklusinās savu balsi pret maldu mācībām un pieļaus, lai ļaunu sauc par labu un visas patiesības uzskata par līdzvērtīgām, — tā rīkosies tikai tie, kam nav nekādas pārliecības.

Pat mūsu Kungs, kas bija lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, Savam mīļajam Pēterim sacīja: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību” (Mt.16:23). Tāpēc arī mums ir jābūt nomodā par mūsu pašu dvēseli, lai sargāmies no sirds rūgtuma un lepnības un lai raugām, ka tikai īstā mīlestībā aizstāvam patiesību ar svētu degsmi par dvēseles glābšanu. Baidos, ka daudzi no mūsu brāļiem šajā ziņā maldās.