Viss parāds ir mūžīgi dzēsts un izdeldēts

Pēc tam, kad apustulis Vēstulē romiešiem 7. nodaļā ir parādījis pilnīgas brīvības piemēru, ka “precēta sieva pēc bauslības saistīta ar vīru, kamēr tas dzīvs, bet, kad vīrs mirst, viņa kļūst brīva” precēt citu vīru (Rom.7:2-3), viņš tālāk piebilst: “Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem,” un vēl: “Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums, jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta” (Rom.7:6).

Taču, ja kāds jautā, par kādu Bauslību apustulis šeit runā, tam tūdaļ vajadzētu norādīt uz paša apustuļa atbildi, kurā viņš izteic desmit baušļu būtību, sacīdams: “Bet to gan varu teikt: es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot!”, jo tāds ir morāles baušļu noslēgums un tas ir pēdējais no desmit baušļiem.

Te man kļūst skaidrs, par kādu Bauslību runā apustulis Vēstulē romiešiem. Es esmu mācījies iepazīt grēku no morāles Bauslības jeb desmit baušļiem (Rom.7:7), kad bauslis man ir atnesis nāvi (Rom.7:10) un es esmu kļuvis pārpārim grēcīgs (Rom.7:13), – tā apustulis Pāvils šajā nodaļā runā par Bauslību. Jūdi lepojās un mierināja sevi ar ceremoniāllikumu, jo spēja to izpildīt.

Apustulis saka, ka tagad ticīgie ir atpirkti no morāles Bauslības un mēs esam darīti brīvi no Bauslības lāsta (Gal.3:13) un kalpības jūga (Gal.5:1). Viņš pats to attēlo kā pretstatu, būt zem Bauslības vai būt zem žēlastības, un saka: “..jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai” (Rom.6:14). No šiem diviem pretējiem stāvokļiem, Bauslības un žēlastības, es saprotu, ko nozīmē brīvība no Bauslības.

Dieva Bauslības, morāles likumi saglabā savu mūžīgo spēku un derīgumu kā gaisma un ceļvedis jautājumā par grēku un svētumu. Jā, arī ticīgam cilvēkam tie ir dārgi pavadoņi viņa labprātīgajam garam un pārmācība viņa ļaunajai miesai. Jo, kā iepriekš pārrunājām: ko Dievs vienreiz mīlējis, to Viņš mīl vienmēr, un, ko Tas Kungs vienreiz ienīdis, to Viņš ienīst vienmēr, tāpēc ka tas atbilst Viņa nemainīgi svētajai būtībai.

Tāpat mēs redzam, ka apustulis Pāvils, lai gan bieži runā par ticīga cilvēka brīvību no Bauslības, tomēr sniedz kristietim arī pamudinājumus un aizvien patur Bauslības likumus kā mērauklu, piemēram, sakot: “Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” (Gal.5:13). Un ievērojiet, ka “visa bauslība ir vienā vārdā izpildīta, proti, tanī: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Gal.5:14).

Pāvils Bauslību tur mūsu acu priekšā kā mērauklu. Arī apustulis Jānis saka, ka mīlestība uz Dievu liek mums pildīt Viņa baušļus. Taču, ja sava miesas vājuma dēļ ticīgie apgrēkojas un viņu sirdsapziņa tos nosoda ar Bauslības draudiem un biedina ar lāstiem, tad apustulis saka: “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu..” (Gal.3:13). “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Gal.5:1).

Tāds ir ticīgo stāvoklis. Bauslības likumos tiem ir dota nemainīga mēraukla, taču lielāki vai mazāki trūkumi, kas atklājas Bauslības pildīšanā, tos nepazudina. Viņu grēki arvien top pārmācīti, laboti, šķīstīti un satriekti, vispirms ar Bauslību un pēc tam ar rīkstēm un ciešanām, kur vien nepieciešams, tomēr galu galā Bauslība viņus nenotiesā.

Ja viņus tiesātu Bauslība, viņi būtu notiesāti, jo Bauslības sods ir lāsts arī pār sīkāko pārkāpumu. Un sods ir šāds: “..nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā” (Gal.3:10). Tādēļ mēs redzam, ka Kristus gan nosodīja un laboja Savu mācekļu grēkus, taču nekad viņus neizslēdza no žēlastības. Un Savām pārmācībām pa vidu Viņš runāja arī par mācekļu goda vietām debesīs (Lk.22:24-30). Apustulis Jānis raksta tā: “Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns” (1.Jņ.2:1).

Redziet, tas mums paskaidro ticīga cilvēka pilnīgo brīvību no Bauslības. Ja kāds vēl nespēj noticēt un pieņemt šo patiesību, viņam jāatceras kaut vai tas, ka ikviens, kas netic šai dižajai patiesībai, nav pa īstam sapratis visas grēku piedošanas būtību. Savas dvēseles dziļās tumsas dēļ mēs neapjēdzam, ka brīvība no Bauslības jau ir ietverta un ietilpst grēku piedošanā. Kā gan citādi būtu iespējams piedot grēkus, ja mēs joprojām tiktu tiesāti pēc Bauslības?

Žēlastības stāvoklis un grēku piedošana patiešām nozīmē to, ka mēs vairs nestāvam zem Bauslības tiesas un soda. Kā citviet sacīts: ja es no rīta saņemu Kristus nopelnu un visu savu grēku piedošanu, bet pa dienu dzīvoju zem Bauslības, tad vakarā viss mans prieks būs zudis! Tad nav nekāda labuma no visas man dāvātās žēlastības, jo es ne mirkli neesmu brīvs no grēka.

Ja mani tiesā Bauslība, es esmu pazudis. Ko man palīdz visa mana apžēlošana? Vai Jēra mūžīgā slavas dziesma ir apklususi? Apustulis raksta: “Es nenoliedzu Dieva žēlastību; jo, ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris” (Gal.2:21). Kam ir Dēls, tam ir dzīvība, tas nenāks tiesā un Bauslība viņu netiesās. Tāda ir mūsu pilnīgā brīvība no Bauslības!

Brīvība no Bauslības lielākoties nozīmē to, ka mana sirdsapziņa ar ticību ir atsvabināta no Bauslības verdzības jūga, jo es neesmu saņēmis verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet esmu saņēmis dievbērnības garu, kas man liek saukt: “Aba, Tēvs!” (Rom.8:15). Šī sirdsapziņas brīvība ir pilnīga brīvība. Šī brīvība ir atkarīga no manas ticības, tomēr mana ticība pagaidām nav pilnīga.

Pateicoties Dēla nopelnam, Debestēva sirdī ir mūžīga labvēlība, žēlastība un prieks par visu, ko vienpiedzimušais Dēls ir paveicis mūsu labā. Tomēr manā sirdī joprojām mājo nemitīgs svārstīgums un nerimstoša cīņa starp ticību un neticību, kā arī nebeidzama tumsas un gaismas mija. Jā, debesīs man pieder mūžīgā Jēra uzvaras un slavas dziesma, bet virs zemes ir tikai īsi acumirkļi, kad piedzīvoju lielāku skaidrību, prieku un slavēšanu.

Dieva brīnumainajā grāmatā man viss parāds ir mūžīgi dzēsts un izdeldēts, taču manā mazajā grāmatvedībā, manā sirdsapziņā, tikai dažreiz viss ir tīrs un skaidrs. Mūs joprojām apdraud ienaidnieks, kas atkal un atkal vēlas izveidot visu mūsu parādu sarakstu, sagādāt raizes un iebiedēt. Tomēr slava Dievam, ka Viņa žēlastības derība ir pilnīga un pabeigta, droša un nesatricināma. Tā ir Viņa sirdī, kas grēku mums vairs nepieskaita un mūs netiesā pēc Bauslības, kaut arī paši vēl mēdzam tā rīkoties!