Vīrieši un sievietes, kuriem nav bērnu vai kuri neapprecas

Dažās kultūrās tiek uzskatīts par kaunu, ja vīrietis vai sieviete paliek neprecējušies līdz pat dzīves beigām. Tas noteikti ir pārpratums. Ja ticam, ka Dievs valda pār visu, mums jātic arī, ka Viņš var pārvaldīt visas lietas mūsu dzīvē un iekārtot, ka mūsu apstākļi mums “nāk par labu” (Rom.8:28).

Ir maldīgi domāt, ka visiem cilvēkiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – jāapprecas un jārada bērni. Pirmkārt, daudzi laulāti pāri netiek pie bērniem. Taču arī tad viņu laulība var būt laimīga, nesot svētību gan viņiem pašiem, gan citiem. Otrkārt, daudzi vecāki, kas devuši dzīvību bērniem, ar skumjām vēlas, kaut viņi būtu palikuši bez bērniem, jo viņu bērns vai bērni izaug nelaimīgi. Tāpēc var teikt, ka ne vienmēr bērni nes prieku un laimi, kā daudzi uzskata. Dažkārt tas ir liels pārbaudījums.

Attiecībā uz bezbērnu laulību jāatceras kāda lieta, kas daudzreiz paliek nepamanīta vai vispār nav zināma. Ir daudzi cilvēki, īpaši kristiešu vidū, kas lieliski kalpo par bērnu vai jauniešu vadītājiem draudzēs un baznīcā kopumā. Daudzi no viņiem ir vai nu neprecēti, vai arī precēti, bet bez bērniem. Kāpēc un kā viņi var tik labi kalpot bērnu un jauniešu vidū, ja viņiem nav iespējas kalpot mazākā mērogā – savās mājās? Tas ir liels Dieva valstības noslēpums. Tomēr to var mēģināt izskaidrot kā Dieva kompensāciju par to, ko viņi nesaņem savā dzīvē un ģimenē: tā vietā, lai mīlētu savus pašu bērnus, viņiem ir piešķirta īpaša kalpošanas dāvana un vēl lielāka mīlestība pret citu cilvēku bērniem un jauniešiem.

Attiecībā uz palikšanu neprecētam pastāv argumenti, ko dažkārt aizmirst vai pat nemaz nezina. Mūsu vidū ir sievietes un vīrieši, kuri ar nolūku izvēlas neprecēties vai arī jūt to kā Dieva aicinājumu. Viņi to izvēlas par savu dzīvesveidu, vēloties kalpot noteiktiem cilvēkiem – dažiem vai daudziem, piemēram, kādai pasaulīgai vai garīgai kopienai. Viņi jūt vai saprot, ka ģimene un bērni tikai traucētu viņus šajā kalpošanas darbā. Vēsturē ir bijis simtiem un tūkstošiem vīriešu un sieviešu, kas izvēlējušies šādu dzīvesveidu. Ikviens var pārlasīt laicīgo vēsturi, kurā noteikti atradīsies šādi piemēri.

Šie piemēri uzskatāmi parāda, ka “mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas” un ka Dievs caur savu Garu piešķir “katram savu tiesu, kā gribēdams” (Rom.12:6; 1.Kor.12:11).

Viena no lielākajām problēmām mīlestībā un ģimenes dzīvē

Mēs tikko apskatījām problēmu, kas tik daudziem precētiem vīriešiem un sievietēm liek justies nelaimīgiem: tā ir viņu bezbērnu laulība. Lai atrastu mazus, adoptēšanai piemērotus bērnus, šie pāri tos meklē tālās zemēs. Pārsteidzoši, ka izdarīto abortu skaits ir daudz lielāks par adoptēto bērnu skaitu.

Milzīgais ikgadējais abortu skaits ir viena no lielākajām pasaules problēmām daudzu iemeslu dēļ:

• mīlestību un seksualitāti izmanto, vīrietim un sievietei nevēloties uzņemties atbildību par jauno dzīvību;
• abortus izmanto kā novēlotu kontracepciju;
• abortus aizstāv ar ekonomiskiem argumentiem, piemēram: “Mēs nevaram atļauties vēl vienu bērnu.” Šis arguments nav nekādi attaisnojams, ja vīrietis un sieviete var atļauties dārgu māju, brīvdienas utt.

Tomēr ir kāda rīcība, kuru “legālo abortu” aizstāvji līdz šim nav varējuši izskaidrot, un attaisnot: kā gan vīrietis un sieviete, kas patiešām mīl viens otru, vispirms var dot dzīvību jaunam cilvēkam – viņu mīlestības auglim – un tad to izdzēst?

Sabiedrībai atliek vienīgi nākt pie prāta, lai tās attieksme pret šiem jautājumiem pilnīgi izmainītos. Lai to veicinātu, baznīcai visā pasaulē jāpaceļ sava pravietiskā balss.