Vienīgi Kristus ir miera ceļš

“Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja: “Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā, kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti: mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst, parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību, un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam, ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas. Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus, dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu.”” (Lk.1:67-79)

Caharija pauž slavas dziesmu Dievam gan savu tuvāko, gan mūsu priekšā: “Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis.” (Lk.1:68) Bagātais debesu un zemes Kungs apmeklējis nabaga grēciniekus tāpat kā ārsts apmeklē slimos, un Viņš turpina mūs apmeklēt arī šodien caur Savu Vārdu un Sakramentiem. Ar Evaņģēlija sludināšanu, ar Svētās Kristības sakramentu un ar Svēto Vakarēdienu Viņš mums pasludina un dāvā Savu žēlastību, un apzīmogo mūs ar to. Caharija turpina: “Un [Viņš] mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā.” (Lk.1:69) Kristus ir pestīšanas rags. Rags nozīmē spēku un varu. Tātad, ja mēs esam vāji, Kristus vēlas būt mūsu Rags, mūsu Spēks, tamdēļ Caharija piebilst: “Lai mēs tiktu pestīti “no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst”.” (Lk.1:71) Šeit viņš runā nevis par mūsu miesas ienaidniekiem, bet gan par garīgajiem ienaidniekiem — grēku, nāvi, sātanu un elli. Tie visi ir mūsu ienaidnieki un bez Kristus mēs neesam tik stipri, lai tos uzveiktu. Bez Kristus cilvēkos valda grēks, viņus biedē nāve, sātans tur viņus savā valstībā un elle galu galā viņus aprij. Bet Kristus ir uzvarējis visus šos varenos mūsu dvēseles ienaidniekus. Tāpēc, ja ticībā uz Kristu mēs ieejam Viņa valstībā, grēks nevar mums kaitēt, nāve nevar mūs nogalināt, sātans nevar mūs turēt gūstā, un elle mūs vairs nebiedē. Mūsu ticība ir uzvara, kas uzvar grēku, nāvi, elli un visus citus mūsu ienaidniekus.

Caharija saka: “Slavēts ir Tas Kungs… kas parādījis žēlastību mūsu tēviem un pieminējis Savu svēto derību, un devis mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam.” (Lk.1:68, 72-73) Ar šiem vārdiem Caharija mums sīkāk apraksta tās valstības stāvokli, kuras tuvumu drīzumā pasludinās viņa dēls Jānis. Viņš saka, ka žēlastība to radīs un žēlastība to pārvaldīs. Tāpēc kristietis, kurš Kristībā uzņemts Kristus valstībā, ir svētīts. Ja ticībā viņš paliek šajā valstībā, žēlastība un žēlsirdība valdīs pār visiem viņa grēkiem, darbiem un vārdiem. Tādā gadījumā viņš neatrodas bauslības derībā, bet gan tai žēlastības derībā, ko Dievs noslēdza ar mūsu tēviem. Dievs arī tur zvērestu, ko Viņš deva Ābrahāmam, ka viņa pēcnācējā Jēzū Kristū viņš un visas zemes tautas tiks svētītas.

Caharija piebilst: “Lai mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas.” (Lk.1:74-75) Šeit viņš mums saka, ka visiem, kas vēlas palikt Kristus žēlastības valstībā, ir jākalpo Viņam svētumā, – tas Viņam ir patīk. Tā nu kristietim katru dienu ir jācenšas sevi attīrīt no grēka. Bet, ak vai, cik vāji mēs esam! Ak, cik gan viegli miesa un asinis mūs ieved grēkā!

Kas mums jādara, kad mēs krītam grēkā? Vai mums vairs nav palīdzības? Ir gan, saka Caharija. Viņš nostāda Kristus taisnību blakus mūsu dzīves svētumam. Ja mēs paklūpam un krītam grēkā, mums nekavējoties jāatzīst savs grēks, jānožēlo tas un jāsatver Jēzus taisnība. Tad šī taisnība apklās mūsu nesvētumu, atjaunojot mūs Dieva priekšā un dodot mums tīru sirdsapziņu.

Pēc tam, kad Caharija no visas sirds bija izteicis prieku par Kristu un Viņa žēlastības valstību, viņš vērsās pie sava jaundzimušā dēla un sacīja: “Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus, dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu.” (Lk.1:76-77) Šie vārdi mums parāda Jāņa Kristītāja amatu. Viņš tiek nosaukts par Visaugstākā pravieti, bet Jānis bija pat vairāk nekā visi pravieši. Viņi rādīja Kristu tikai no tālienes, bet Jānis bija aicināts būt pirmais kalps žēlastības valstībā, lai nāktu pirms paša debesu Ķēniņa atnākšanas. Kā tuvam Līgavaiņa draugam viņam bija jāaicina viesi uz debesu kāzām. Viņam bija jānorāda arī uz Kristu, kurš jau bija starp cilvēkiem, bet tiem nebija zināms. Jānis tika izvēlēts, lai dotu cilvēkiem zināšanas un atziņu par viņu pestīšanu, kas pamatota grēku piedošanā Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, pateicoties kurai mūs ir uzlūkojis Auseklis no augšienes, taisnības Dēls. Viņš tika izvēlēts nevis sludināt jaunu bauslību, bet gan lai pārliecinātu visus cilvēkus, ka viņi nespēj ievērot bauslību, ka viņi guļ grēkā un mīt tumsībā un nāves ēnā, un ka vienīgi Kristus ir miera ceļš.