Vēsture māca

Vēsture ir viena no nozīmīgākajām cilvēka apziņas un kultūras jomām. Vēsture ir gan cilvēka un cilvēces pašizpratne, gan identitātes apzināšanās, gan arī tagadnes un nākotnes skola. Kas nemācās šajā skolā, tiem ir vienmēr daudz izbrīna un sarūgtinājuma.

Cilvēki vienmēr ir gribējuši mācīties šajā skolā. Senajā Grieķijā smalki un gudri ļaudis pulcējās vienkopus, – ēda un dzēra, sprieda par šo un par to, klausījās flautas spēli, priecājās par dejotāju priekšnesumiem. Kad tas bija apnicis, tie lika pasaukt kādu viedu dziesminieku, kurš, liru strinkšķinādams, tiem zināja stāstīt par seniem zelta laikiem, vareniem notikumiem un diženiem varoņiem. Tas bija sākums profesionāla vēsturnieka amatam.

Jaunākie laiki ir iezīmīgi ar dažādiem cilvēka centieniem satvert vēstures būtību, izprast kas to virza. Kas gan ļauj mums saprast vēstures gaitu? Vai tie ir lielie notikumi, dižā vēstures statistika: kari, dumpji, masas, impērijas, pilsētas, to plaukums, bagātība, ieguvumi, zaudējumi, posts un nelaime? Bet varbūt tas viss ir nieks iepretim tām dižajām personībām, cilvēces ģēnijiem, kas virza vēsturi? Bet ja nu tomēr ģēniji nav galvenie, bet gan vēstures plūdums pats īstajā vietā un īstajā laikā izvirza priekšā, augšā vai centrā īsto un vajadzīgo cilvēku? Vai nevar arī redzēt, kā notikumus un cilvēkus virza izsalkums, darbs, nauda, vājums, spēks, dzīves apstākļi, sabiedrības materiālās pretrunas un progress? Bet varbūt tieši pretēji – nekas no iepriekšminētā. Vai gan cilvēces domu, ideju un apziņas līmenis nav tas, kas paver durvis uz gaišāku rītdienu?

Cilvēks ir fascinēts, kā viņam pašam liekas, ar drīzu iespēju ieraudzīt īsto vēstures izpratnes atslēgu, cieši satvert “vēstures stūri”, līdz ar to atslēgt “gaišās rītdienas” vārtus un iestūrēt pa tiem iekšā. Bet viņš maldās.

Vēstures stūre ir bijusi, ir un paliek Kristus rokās. Vēsture nav cilvēku knosīšanās hronika vai apdziedājums. Tās sirds un mugurkauls ir Dieva un cilvēka attiecības. Kas neredz vai negrib redzēt šo sirdi un mugurkaulu, tam vēstures gaita paliek kā neizprotamu notikumu gūzma.

Vēsturei nav cilvēciski izprotamas loģikas, tā kādreiz nepavisam nevirzās pa taisnajām, platajām, labi asfaltētajām un ļaužu pilnajām maģistrālēm. Tās galvenie notikumi bieži nenotiek tur, uz kurieni vērsti cilvēces gaidu pilni skatieni, un tur, kur ir pasaules varenie, ietekmīgie, slavenie. Kamēr visi skatās viņu virzienā, vēstures lielākie notikumi nobriest un notiek pavisam citur, – kaut kur nomalē pie pavisam nepazīstamiem, neciliem un dažkārt arī nicinātiem ļaudīm. Taču nekā neloģiska patiesībā tur nav, – pat parastai kaķenei Dievs devis saprašanu, ka tā savus bērnus nelaiž pasaulē ielas vai laukuma vidū, bet gan kādā klusā pažobelē, un tikai tad, kad tie paaugušies, viņa ved tos rādīt.

Tieši tāpat ar cilvēcisko saprašanu nevar aptvert to, kuri tad galu galā ir tie Dieva izredzētie patiesības paudēji un nesēji un kuri – viltus mācītāji un pravieši. Gan vienus, gan otrus citreiz slavē un apbrīno, citreiz peļ un nicina, citreiz apbalvo un citreiz nogalina. Gan vieni, gan otri reizēm ir gatavi ar savām asinīm liecināt par savu pārliecību, un gan vieni, gan otri vājuma brīžos ir savu pārliecību nolieguši.

Baznīca godina tos Kristus patiesības apliecinātājus – martīrus, kuri ar savām asinīm pagodinājuši Dievu, patiesības dēļ iedami nāvē.

Taču reizēm mēs mulstam un nesaprotam, kā izturēties pret tiem kristīgās patiesības ienaidniekiem, kuri ap sevi reizēm pulcinājuši simtus un tūkstošus, kuri savas aplamās pārliecības dēļ arī ir izcietuši vajāšanas, mokas un pat gājuši nāvē. Trīsvienības noliedzējs Servets (XVI gs.) Ženēvā tiek sadedzināts uz sārta kā ķeceris, bet paliek nelokāms savā pārliecībā. Viņa domubiedrs Kampanuss tiek vajāts un savas dzīves pēdējos 20 gadus pavada cietumā. Bībeles tulkotājs baltkrievu valodā un Baltkrievijas kalvinistiskās reformācijas tēvs – Francisks Skorina dodas tādā kā svētceļojumā uz Vitenbergu, lai tiktos ar Luteru. Luters viņu uzklausa, liek “pesteļnieku” nopērt un palaiž mājās.

Ne pārliecības spēks, ar kuru kādi uzskati tiek pausti, ne pārliecības dēļ izciestās mokas, ne ar sevi un citiem izcīnītas cīņas, ne vājums, ne nespēks nepadara nepatiesu par patiesu un patiesību par meliem. Tikai Dieva vārda mācība un liecība rāda, vai kāda pārliecība, mokas vai cīņas ir ko vērtas.

Pasauli neglābj pūļi, ģēniji, idejas, izdevīgi apstākļi, miljoni; tie ari nenosaka vēstures gaitu. Pasauli glābj un vēstures gaitu nosaka Kristus. Viņa rokās grasis var pārtapt miljonā, muļķība – gudrībā, kļūme – izdevīgos apstākļos, sakāve – uzvarā. Ari mēs esam Kristus rokās, tāpēc vēsture mums nepaies garām, lai arī garām un prom aizietu debesis un zeme un viss, kas to piepilda. Nekas nevar zust Kristus ir uzvarējis.