Vai jūs zināt, kas ir Kristība?

“Vai tad jūs nezināt, ka mēs, kas kristīti uz Jēzu Kristu, esam kristīti uz viņa nāvi? Tā mēs kristībā ar viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē.” [Rom.6:3-4]

Kristīgiem mācītājiem dažreiz būtu nopietni jāpārjautā Kristus ļaudis: “Vai jūs zināt, kas ir Kristība? Vai jūs zināt, ko nozīmē tas, ka esat kristīti?” Ja ļaudis par šīm lietām nedomā, tad sekas var būt divējādas. Vieni ātri kļūst par pārdrošiem, miesīgiem, pasaulīgiem cilvēkiem un nedzīvo sava augstā aicinājuma cienīgi, un viņu ticības kuģis drīz vien bezpalīdzīgi zvalstās neziņas miglā – bīstami tuvu nāvējošām klinšu radzēm. Otri savukārt kļūst līdzīgi apustuļa Pāvila apraudātajiem jūdiem, kas “deg par Dievu, bet bez izpratnes. Jo, aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centušies celt savējo un Dieva taisnībai nav pakļāvušies” [Rom.10:2-3]. Taču ne vieni, ne otri nesaprot Kristus darbu Svētajā Kristībā un to jauno dzīvi, ko Kristība dāvā.

Pārdrošo un bezrūpīgo grēkpilnā dzīve apliecina to, ka šie ļaudis nesaprot, ko Dievs Kristībā ir dāvājis. Kristībā viņi taču ir darīti brīvi no grēka varas, tagad viņi spēj -ja vien paliek pastāvīgi saistīti ar Kristu-stāties pretī grēkiem un neklausīt savas grēcīgās dabas iegribām. Taču šie ļaudis domā, ka Kristība un Dieva žēlastība kalpo grēkam, t. i., nodrošina to, lai viņi varētu bez bēdām palikt savās iekāres un grēkos un nebīties no Dieva dusmām un soda.

Luters par šādiem cilvēkiem ir sacījis, ka tie ir neprāši – līdzīgi tādiem, kuri gan darīti veseli, bet tūdaļ atkal grib būt slimi, kuri gan ir izglābti no nāves un laupītājiem, bet atkal grib mesties atpakaļ nāves briesmās un laupītāju nagos. Tādi ļaudis patiesībā ir bezdievīgi un neticīgi, jo nemaz nevēlas izrauties no grēku gūsta un ticībā lietot to jauno dzīvi, ko Kristus Kristībā tiem dod. Tādi Dieva valstību neiemantos.

Savukārt otrie ir tie, kas gan negrib palikt savos grēkos, taču cīnās ar tiem aplami un nepareizi (līdzīgi tam, kā to darīja farizeji), ari viņi neizprot Dieva žēlastību, Kristību un jauno dzīvi. Tie patiesi “deg.., bet bez izpratnes”. Šie ļaudis nemeklē pestīšanas spēku Evaņģēlijā, bet ar pašu spēkiem un tikumiem, gribu un centību vien grib radīt jaunu, bezgrēcīgu dzīvi. Tie gan apgalvo, ka visu to viņi nedara paši, ka viņi lūdz un meklē Dieva padomu un palīdzību, taču šo cilvēku nelaime ir tā, ka viņi šo palīdzību un padomu meklē paši pēc sava prāta, nevis tajā veidā, kā Dievs šo palīdzību un padomu dod (tādi ir ari mūsdienu “cita evaņģēlija” sludinātāji, kas ar savām maldu mācībām izposta Kristus dāvātos sakramentus un Kristus Evaņģēliju pārvērš par bauslību un mūsdienu “vecaju likumiem”). Viņi to dara līdzīgi farizejiem, kas dedzīgi un no sirds centās būt svēti un taisni, bet tajā pašā laikā spītīgi un naidīgi noraidīja Dieva padomu un palīdzību Kristū. Šāda degšana ir tukša un neko nepanāk.

Taču apustulis mums rāda pavisam citu ceļu. Viņš norāda uz Kristību un māca, ka Kristība ir savienošanās ar Kristu Viņa nāvē un augšāmcelšanā un ka ar to ir saistīta kāda jauna dzīve. Tas nozīmē, ka Kristība nekad nepaliek vienīgi pagātnes notikums, bet tā ir pastāvīga Kristus un Viņa žēlastības klātesme ticīgajos, ja vien tie māca un tur visu, ko Viņš mums ir pavēlējis [Mt.28:18-20]. Tādēļ ari apustulis aicina nevis doties kur tālāk, t. i., projām no Kristības, bet atgriezties pie Kristības un tās jaunās dzīves, kas arto nesaraujami saistīta.

Kas ir Šī jaunā dzīve, un kā tā saistīta ar Kristību? Apustuļa vārdu labākai izpratnei ir jāpiezīmē, ka Pāvils, rakstīdams, “lai., arī mēs staigātu jaunā dzīvē”, grieķu valodā lieto izteiksmi, ko vislabāk varētu tulkot: “lai., arī mēs staigātu (t. i., dzīvotu) tajās lietās, kas mūsu dzīvē ir pilnīgi jaunas.” Tātad, Šī jaunā dzīve ir kaut kas pilnīgi jauns, tā nav tas, ko mēs labu vai ļaunu esam darījuši mūsu ārējā dzīvē šajā pasaulē. Jaunā, līdz ar Kristu nākusī dzīve nav ari kāda īpaša ārēja forma valstij, ģimenes dzīvei, mājsaimniecībai.

Tā nav ari kādas īpašas uzvedības norma vai kas cits, ko daži tik uzstājīgi māca un daudzina, jo mums jāņem vērā, ka censties krietni dzīvot, taisnīgi vadīt valsti, nezagt, cienīt laulību nav vienīgi kristīgiem ļaudīm raksturīgs, visas šīs labās un krietnās lietas saprot un dedzīgi cenšas piepildīt arī tie, kas Kristu nepazīst vai pat Viņu ienīst un apkaro (piemēram, musulmaņi, pagāni un Dieva noliedzēji).

Mudinājums un centieni dzīvot krietnu dzīvi, atbalstīt labu un krietnu valdību, labi un piedienīgi uzvesties nav nekas jauns. Vai tad cilvēki to vienmēr nav daudzinājuši un centušies īstenot kopš pasaules sākuma? Taču tiem nekas nav izdevies – un arī tas nav nekas jauns -, jo “nelabs koks nevar nest labus augļus” [Mt.7:17], jo visam vecajam, arī mums pašiem, kā apustulis to raksta, ir līdz ar Kristu Kristībā jānomirst un visam- gan cilvēkam pašam, gan viņa dzīvei -jātop par jaunu. Par to apustulis raksta: “Tādēļ; ja kas ir Kristu, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” [2.Kor.5:17]

Jaunās lietas, kurās mūs aicina dzīvot apustulis, nav atrodamas “ārpusē”, pasaulē, mēs paši tās nespējam radīt, bet tās ir atrodamas vienīgi “iekšā” – Baznīcā, draudzes dievkalpojumā, un tās ir radījis un uztur pats Dievs. Kristus spēkpilnais Evaņģēlija vārds, Svētais Vakarēdiens, kas ir patiesa savienošanās ar mūsu Kunga miesu un asinīm, grēku piedošanas vārds jeb absolūcija, kas ir Dieva dotais izlīguma vārds mūsu vidū,- tās ir jaunās lietas, kas nav sastopamas nekur citur. Šajās lietās mums ir ar ticību jādzīvo, jo tās ir pastāvīgi saistītas ar Kristus nāves un augšāmcelšanās darbīgo spēku un tās svētī visu mūsu dzīvi šajā pasaulē un dara to jaunu, – tikai tā vecais mirst un viss top jauns. Viss, kas izriet no šīm jaunajām lietām, kas “iekšā” un reizēm iemirdzas redzami arī “ārā”, t. i., pasaulē un mūsos pašos, ir šīs jaunās dzīves redzamie izpaudumi jeb augļi – pirmie un diemžēl bieži vien arī diezgan trūcīgie augļi. Taču jaunās dzīves pamats – Evaņģēlijs, Kristība, Absolūcija, Svētais Vakarēdiens – nav trūcīgs vai nepilnīgs.

Tādēļ arī jaunās dzīves augļi būs reiz pilnīgi un bagātīgi ikvienam, kas, bēgdams no grēka, patiesi staigā šajā jaunajā dzīvē.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.2 (2)]