Uzskats par to, kā jānotiek dziedināšanai

“Bet Naamans sadusmojās, un viņš aizgāja un sacīja: “Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību.”” [2.Ķēn.5:11]

Sīriešu virspavēlniekam Naamanam bija savs uzskats par to, kā jānotiek brīnumainai dziedināšanai. No savas kultūrvides viņš bija mācījies un zināja, kā šādus darbus veica dziednieki un vārdotāji. Taču, redzot, ka pravietis Elīsa visu darīja citādi, Naamans kļuva dusmīgs un gribēja doties prom.

Parasti vārdotājs skaļā balsī piesauca sava dieva vārdu un, murminot burvestību vārdus, ar roku braucīja slimo vietu. Tādi bija Naamana priekšstati, un viņš gaidīja, ka Israēla pravietis rīkosies līdzīgi.

Bet kas notika? Elīsa pat neiznāca no savas mājas, lai ar Naamanu sasveicinātos, bet izsūtīja viņam pretī vēstnesi ar ziņojumu. Kas bija šajā ziņojumā? Tur bija norādījums, ka Naamanam jāiet un septiņas reizes jāienirst Jordānā. To dzirdot, Naamans bija sarūgtināts un vīlies, jo viņam bija jānirst šīs nožēlojamās upes straumē! It kā Sīrijā viņam nebūtu lielākas un labākas upes!

Tieši tāda ir daudzu cilvēku nelaime – viņi uzskata, ka paši zina labāk, kā lietām jānotiek. Tomēr viņu garīgo uzskatu pamatā ir ikdienišķas cilvēku domas un spriedumi.

Dzirdēdami vienkāršo Evaņģēlija vēsti, daudzi vairs nevēlas klausīties. Evaņģēliju viņi uzskata par pārāk necilu un neievērojamu vēsti. Runas par Jēzu un Viņa krustu šiem cilvēkiem šķiet nenozīmīgas, svešas un nesaprotamas.

Kā viņi uztver mazgāšanu Kristībā un Svētā Vakarēdiena maizi un vīnu? Mūsdienu cilvēkiem šīs lietas šķiet pārlieku vienkāršas un nesvarīgas, lai tām ticētu. Viņi dod priekšroku cilvēciskam domu gājienam un personiskam garīgumam.

Taču Dievs ir izvēlējies to, kas pasaulē nicināts. Tāpēc cilvēkiem, kas iet pazušanā, vēsts par Jēzu un Viņa krustu ir ģeķība. Pasaules gudrie to uzskata par muļķību, un reliģioziem šī vēsts kļūst par piedauzību [1.Kor.1:18-23].

Pēdējā brīdī Naamans tomēr pārdomāja, atgriezās un tika dziedināts.

Sargies, ka nenicini ģeķīgo vēsti par glābšanu vienīgi Jēzū!