Tukša zeme

Bībeles pirmie vārdi skan: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa. Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas” (1.Moz.1:1-4), lai tie noteiktos laikos nomainītu viens otru un izveidotu dienu un nakti, un tā tas bija jau pirms saules radīšanas.

Tālāk ir aprakstīta pirmelementu un debess ķermeņu radīšana, kas bija pirmo divu radīšanas dienu brīnišķīgais veikums (1.Moz.1:6-10). Pēc tam ir šādi vārdi: “Tad Dievs sacīja: “Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī, virs zemes.” Un tā tapa. Un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, pēc savas kārtas.. Un Dievs redzēja to labu esam. Un tapa vakars un tapa rīts — trešā diena” (1.Moz.1:11-13).

Ceturtajā dienā Dievs radīja sauli, mēnesi un zvaigznes noteica to gaitu un kārtību un līdz ar to virs zemes iedibināja laika maiņas, dienas, mēnešus un gadus (1.Moz.1:14-19). Nu debesīs bija iedegts liels spīdeklis saule, kas tik daudzus gadu simtus ir sūtījusi savu gaismu un siltumu virs mūsu zemes un līdz šai pašai dienai mūsu acīm ir tikpat brīnumaina. Tagad zemi pārklāja zaļums, zāle un ziedi, sēklas un stādi, kas kalpoja zemes topošā kunga, cilvēka, iztikai un labklājībai. Šeit mums īpaša ticība nav vajadzīga, jo arī šodien mēs to visu redzam savu acu priekšā. Taču mums ir jāsaskata vēl kas vairāk.

Visa skaistuma vidū, kas plauka un ziedēja šajā tikko radītajā pasaulē, vēl nebija nevienas radības, kas varētu to baudīt un par to priecāties. Pagaidām tā bija tikai augu valsts. Ja viss paliktu šādi, tad zeme ar visu savu bagātību un greznumu, paradīze ar saviem ziedošajiem laukiem, auglīgajiem dārziem un skaistajiem ūdeņiem būtu tikai tukša un kaila ainava, kur pietrūkst dzīva gara un nav neviena, kas varētu to visu apskatīt un izbaudīt. Šādu tukšu vietu Dievs nebija iecerējis Savā radīšanas plānā.