Tu esi gaisma vājiem [210]

Atej ar savu prieku, Tu debes-balodīt!
Uz vāju tukšinieku Lai tava gaisma spīd!
Ak uz mums nolaidies! Tu vien mums ticēt māci,
Mums sirdī mājot nāci, No sirds to lūdzamies.

Ak zelta lietiņš līsti Uz siržu lauciņu,
No veciem sārņiem šķīsti Mums sirdi grēcigu!
Lai tavas straumes skrien, Mūs pild’ ar mīlestibu
Un izleij žēlastibu Uz tiem, kas bēdās brien!

Tu tukšiem bagatiba, Tu mēle bailīgiem,
Spēks visā nespēcibā, Ceļš visiem atstātiem,
Prieks man noskumšanā, Paspārne svešniekiem,
Tu saule tumšiniekiem, – Nāc man ar palīgā!

Tu vari sirdis locīt Kā ūdens-upites:
Kad skauģis man grib mocīt, Tu glāb no nelaimes;
Tu manim piestājies! To lepno tu satrieci
Un visiem atzīt lieci: To dara mūsu Dievs!

Tu esi gaisma vājiem, Kam prāts tā apmācies;
Tiem Dieva-kārotajiem Tu mīligs parādies.
Tu godā ieceli Tos, ko pasaule nieva;
Kas lepojās priekš Dieva, Tos tu pazemini.

Ka Vāraüs sajozās Pret tavu Izraël’,
Kad visai traki plosās, Ne salmus ļaudīm vēl,
Kad divi darbus dzen Un dara tiem it grūti,
Tad tu to Mozu sūti, Ko izrredzejis sen.

Es ar tev uzticēšu, Un tu man klātu būs’;
Es palīgu redzēšu, – Mans prāts apremdēts kļūs.
Kad šinī pasaulē Es liekos kā iznīcis,
Kā dziļumos noslīcis, Tu glābsi nelaimē.

Ak augstais prieks, atnāci, Pie manis piemājot!
Man spēcini un māci, – Tu manas bēdas prot!
Un visās izbailēs Pacel tu drošinatu
Uz Dievu manu prātu, Caur tev tas uzvārēs!