Tu Dieva jērs, kas pasaul’s grēkus nesis [148]
Tu Dieva jērs, kas pasaul’s grēkus nesis,
Uz ko Dievs visas savas dusmas metis.
Tu esi savas pazudušās avis
Iz elles rāvis.
Cik dziļa, Jezu, tava mīlestiba!
Ak kāds bezdibens tava uzticiba!
Ir mātes sirds tik mīliga nerodās! –
Viņš nāvē dodās.
Kas ir jel cilveks, ka tu to piemini
Un tādos vaidos viņa dēļ iemini?
Kāds labums tad pie mums vēl bij palicis,
Kas tev paticis?
Redz, grēc’nieks atmet tavu svētu bausli, –
Vaj pelnijs tāds vēl redzēt debes-sauli?
Viņš it kā tīši gāžās pazušanā,
Un to nemana.
Viņš tavus svētus vērdus kājām minis,
Tās čūskas balsei klausot postā grimis;
Viņš tavu žēlastibu tur’ par nieku
Vellam par prieku.
Kad veca čūska mekle viņu pievilt,
Ar saviem meliem viņu grēkos ievilt,
Viņš tad tai klausot gudribu grib smelties, –
Līdz Dievam celties!
Kas svētu debes-mantu tā apsmējis,
Ne uz to garu, bet uz miesu sējis,
Vaj dvēs’le tādu ļaunu meklēdama
Vēl žēlojama?
Kas tev, ak Pestitajs, uz zemi saucis?
Kas tev trūkst, kad es ellē būtu braucis?
Tu tomēr sēdi, – kaut es cietu mokas –
Pie Tēva rokas.
Tu valdi mūžam pilnā debes-godā,
Kad visa pasaule ar grimtu sodā, –
Tev paklaus’ debes-pulks un metās ceļos,
Kaut grēkos veļos!
Ak grēcinieks, šo padomu no Dieva
Par mūsu pestišanu jel nenieva!
Ko Dieva eņģļi brīnodamies slave, –
To teikt nekavae.
Tas Dieva svētais mirst par grēciniekiem,
Tas taisnais maksa pats par mūsu grēkiem,
Tas soģis svešas vainas dēļ cieš kaunu
Un visu ļaunu.
Tas visuspēcigais noskumst līdz nāvei,
Neviena nav kas as’nis tam nožāve.
Tas svētakais par mums cieš elles-mokas,
Kā tārpiņš lokās.
Tas visuvalditajs par citiem lūdzās,
No sava kalpa pārdots viņš nesūdzās,
To uzticamu draugu sūdz pārlieku
Pulks ienaidnieku.
To saizta, kas nekad nav darijs ļaunu,
Patiesīgam tie pārmet melu-kaunu,
Tie zaimo to, priekš ka tie eņģļi klanās
Iekš pielūgšanas.
Tam debes-Kungam ērkšķu-kronis sapīts,
Ar to par apsmiekli viņš ļaudīm rādīts;
Tas vaigs, ko viņa debes-draudze goda,
Stāv kaunā, sodā.
Vaj Dievu pārspēj cilveciga roka?
Redz, Dieva svētais kārts pie lāstu-koka.
Ta dzīvib’ mirst un to, kas Dievs no Dieva,
Cilvēki nieva.
Kurš cilvēks tādus brīnumus var skatīt,
Kurš visas žēlastības-zīmes matīt?
Viņš vairāk, ne kā protam, par mums darijs,
Nāvi uzvārejs.
Apgaismo, Jezu, manu prātu vāju,
Ka tavu ziešanu es apdomaju;
Apžēlojies un palīdz manām kaitēm
Caur tavām saitēm.
Es esmu samaitāts pa visām malām,
No galvas virsus līdz pat kāju galam;
Mans prāts ir ļauns un viss mans prāts nespēcigs, –
Es visai grēcigs.
Tavs asins lai man mierina, kad raudu,
Lai Jezus, tavu nopelnumu baudu,
Lai mana vaina, par ko Dievs man draude,
Man nepazaude.
Es metos tavās žēlastibas rokās,
Sirds uz tev, manu žēlotaju, lokās,
Neatstum man , es savus grēkus nīstu, –
Ak, dar man šķīstu!
Tas sātans mani nu vairs nevar baidīt,
Uz savu Pestitaju gribu gaidīt,
Iekš vājiem viņš ir spēcigs, viņš man piedos,
Taisnibu iedos.
Velc, Jezu, man pie sava krusta klātu,
Ka tavas as’nis valda manu prātu,
Tev mīlēt sirsnīgi iekš visām vietām
Pār visām lietām.
Es dzīvojot un mirstot tev pavēlos, –
Nenodod nāvē, Jezu, ko tu žēlojs!
Bet palīdz, Kungs, kad es kā lapa birstu,
Lai iekš tev mirstu.
Ieskaties