Ticības pārbaudījums bada dēļ

“Bet tanī zemē bija bads, un Ābrahams nogāja uz Ēģipti, lai tur mistu.” [1.Moz.12:10]

Ābrahams klejo pa Kānaāna zemi, neatrazdams vietu, kur varētu palikt ilgāku laiku. Bet galu galā notiek tā, ka viņam nākas atstāt šo apsolīto zemi un bada dēļ ar visu saimi doties uz Ēģipti. Vai gan tas nav bijis smags trieciens un grūti panesams ticības pārbaudījums?

tas viss notiek pēc īpaša Dieva padoma – lai tiktu pārbaudīta svēto ticība. Pārbaudījums turpinās tikai neilgu laiku, un tad seko ne tikai miesīga paēdināšana – kā Ābrahams kļūst ļoti bagāts – bet arī ticība tiek stiprināta, Dieva žēlastība un žēlsirdība tiek pilnīgāk atzīta. Tādēļ Sv. Pāvils (Rom.5:3) saka: lai gan dievbijīgie nopūšas, raud un žēlojas, nesdami savu krustu, tomēr viņi arī lepojas ar savu krustu un ciešanām, jo tajās viņi atzīst, cik brīnumaini Dievs tos vada.

Svētais vīrs vairāk raugās uz garīgo apsolījumu par mūžīgo Valstību, kas tiek iemantota caur Dieva Dēlu. Šajā apsolījumā viņš smeļas mierinājumu, tai pašā laikā nezaudēdams arī ticību un paļāvību uz laicīgo apsolījumu.

Šeit redzi lielisku piemēru tam, kā tiek pārbaudīta svēto ticība. Svētais vīra Ābrahams šajā pārbaudījumā nepagurst un neatkāpjas, kā to dara bezdievji, kuri, tiklīdz ir sajutuši pirmo kārdinājumu, tūliņ krīt apgrēcībā un piekāpjas.

Turpretī dievbijīgais satver Vārdu un turas pie tā kā pie spieķa, lai kārdinājums viņu nenospiestu pie zemes.