Teoloģiskā izglītība – traucēklis vai nepieciešamība?

Patiesības labad gan jāsaka, ka Makgavrans te nebūt nevispārina un neapgalvo, ka melnādaino vai latīņamerikāņu izglītības līmenim noteikti jābūt zemākam. Viņš runā par tipisku ne vidusšķiras “iekšpilsētas” sabiedrību. Un ja jau baznīcas vienotājspēks ir kultūras vienotība, tad viņam ir taisnība.

Tālāk mēs atrodam šādu dialogu:

Ārns: Patiesībā, ja viņiem būtu labāka izglītība, tas varētu radīt barjeru starp viņiem pašiem un viņu afroamerikāņu vai latīņamerikāņu izcelsmes draudzes locekļiem, kas mazinātu darbošanās efektivitāti.

Makgavrans: Atceries, ka lai cik zema arī nebūtu viņu izglītība, tā noteikti būs augstāka nekā apustulim Pēterim laikā, kad viņš dibināja baznīcas visā Jūdejā!

Ārns: Vai gribi sacīt, ka mācītājs vai laju līderis, kurš ir tikai dažus soļus priekšā savai draudzei, spēs kalpot labāk nekā tāds, kurš to apsteidz par veselu jūdzi?

Makgavrans: Jā, daudz labāk.

Tas izklausās itin ticami. Ir taisnība, ka, piemēram, akadēmisks pedants vai grāmattārps var izrādīties nekur nederīgs sprediķotājs, un tāpēc viņam nevajadzētu pēc tā tiekties. Tomēr iemesls nebūt nav viņa pārāk augstā izglītība! Šķiet, galvenā kļūda ir tā, ka šeit tiek jaukta vispārējā izglītība ar teoloģisko. Ņemot vērā Makgavrana parasti saprātīgo skatījumu uz vispārīgām lietām, piezīme par apustuli Pēteri šķiet ļoti dīvaina. Teoloģiskā ziņā apustulim Pēterim bija labākā izglītība, kāda vispār iespējama – trīs gadi paša Kunga vadītā “seminārā”, un vēl pēc tam priekšrocība baudīt dievišķu inspirāciju (Jņ.14:26; 16:13). Mums nav nekādas vajadzības noskaidrot vai zināšanas par karburatoriem, Koperniku, beisbolu un prezervatīviem mūsdienu vidusmēra cilvēku padara “izglītotāku” nekā apustuli Pēteri kādā no būtiskajiem jautājumiem. Tāpat neaizmirsīsim arī to, ka apustulis Pāvils, uz kuru tik ļoti mīl atsaukties Baznīcas izaugsmes kustībā, bija no apustuļiem visizglītotākais un visveiksmīgākais misionārs!

Socioloģiskā ziņā nebūtu nekas iebilstams pret “homogenitātes principu” , jo kā mēdz sacīt – „tāds ar tādu saderas”. Makgavrans ne bez ironijas piebilst:

Universitātes profesors var jums no visas sirds stāstīt, ka viņš mīl fabrikas strādniekus, un es pieļauju, ka tā arī ir, tomēr patiesībā fabrikas strādnieks nejutīsies ērti tādā draudzē, kura pārsvarā sastāv no universitāšu profesoriem.

Ja baznīcu veidojošais un kopā saturošais spēks tiešām būtu vienāds kultūras līmenis un sociālais stāvoklis, šim jautājumam būtu piešķirama absolūta prioritāte. Bet ja Galva, kas nodrošina baznīcas augšanu (Kol.2:19), tās Augstais Gans (1.Pēt.5:4) rūpes par savu ganāmpulku – baznīcu ir uzticējis Evaņģēlija kalpiem (Ap.d.20:28; 1.Tim.3:5), tad šī dievišķā patiesība stāv pāri pār to otro – cilvēcisko. Tādējādi par vissvarīgāko kļūst tas, ka šādam cilvēkam jābūt spējīgam “kalpot Jaunajai Derībai” (2.Kor.3:6), “izveicīgam mācīšanā” (1.Tim.3:2; 2.Tim.2:24), tādam, “kas pareizi māca [burtiski – taisni griež] patiesības vārdu” (2.Tim.2:15), un spēj “paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim” (Tit.1:9).

Ja tas ir taisnība, tad jebkas, kas Dieva vārda un Sakramenta kalpiem aizvieto pamatīgu teoloģisku izglītību, aizvaino gan Evaņģēliju, gan Dieva tautu! Uzskats, ka sagatavojot Dieva vārda kalpus “minoritātēm”, var iztikt ar izglītības minimumu, būtu līdzvērtīgs apgalvojumam, ka “vairākumam” (vidusšķirai) būtu nepieciešami labi apmācīti ārsti, turpretī “minoritātēm” pietiks ar feldšeriem!* Šāds ieskats atstāj jo postošāku iespaidu, jo lielāka nozīme tiek piešķirta žēlastības līdzekļiem un tādējādi – Dieva vārda kalpošanai, un tādējādi – teoloģiskajai izglītībai. Kur šīm lietām nepievērš īpašu uzmanību – piemēram, Pīters Vāgners, kā mēs to redzējām, neuzskata Kristību par obligātu! – tur veselais saprāts augstāk par teoloģisku kompetenci stāda to, kas spēj aizraut publiku. Tomēr šīs nostājas ir tik atšķirīgas kā diena pret nakti.

Kents Hanters atbalso Makgavrana domu:

Baznīcas izaugsmes pamatprincips ir tāds, ka viens no lielākajiem kavēkļiem baznīcas izaugsmē ir prasība astoņus gadus ilgas studijas seminārā atzīt par vienīgo veidu, kā kļūt par Dieva vārda kalpu.

Hanters asi vēršas pret “filozofiskajiem ziloņkaula torņiem, akadēmiskām dažu teoloģisko diskusiju bezjēdzīgajām blēņām” un “birokrātisku muldēšanu”, kas izriet no “ziloņkaula torņa novecojušiem apgalvojumiem.” Tiešām “Dievam rūp teoloģija. Mācība ir būtiska.” Tomēr:

Baznīcas izaugsmes prasība ir teoloģija praksē.