Tālu prom vai visur klātesošs?

Krievu kosmonauts Jurijs Gagarins 1961.gada 12.aprīlī kļuva par pirmo cilvēku, kurš pacēlies izplatījumā, sasniedzot 300 km augstumu. Atgriezies Gagarins paziņoja: “Dievu es neredzēju.” Šī muļķīgā piezīme izskanēja kā atbilde uz daudzviet arī kristiešu vidū izplatītu aplamu pieņēmumu, ka Jēzus, uzkāpdams debesīs, ir devies uz kādu tālu vietu un nav vairs miesīgi pie mums klātesošs.

APLAMĀ MĀCĪBA TIEK ATMASKOTA

Gagarina muļķīgais izteikums saskan ar to daudzo cilvēku domām, kuri gan reformācijas laikā, gan vēl mūsdienās apgalvo, ka Jēzus nevar būt miesīgi vai fiziski klātesošs pie mums vai mūsos. Šādas domas ir pretrunā ar Dieva vārdu, ko izsaka Pāvils, apliecinādams: “Līdz ar Kristu esmu pienaglots krustā, tāpēc nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus” (Gal.2:19–20). Ir muļķīgi domāt, ka tad, ja mēs Jēzu neredzam, Viņš nav kopā ar mums un mūsos. To uzskatāmi parāda kaut vai šāds piemērs. – Izejot agrā rītā laukā, mēs bieži varam redzēt miglu. Mitrums, kas ir gaisā, ir kondensējies un tādējādi kļuvis redzams. Kad uzlec saule un sasilda gaisu, šis gaisa mitrums vairs nav redzams, tomēr mitrums joprojām ir gaisā ap mums!

KRISTUS PIEPILDA VISAS LIETAS!

Kaut kādā mērā šo piemēru varētu attiecināt arī uz Kristu un Viņa uzkāpšanu debesīs. Kad Viņš bija pabeidzis Savu šīs zemes kalpošanu, padebesis Viņu aizsedza mācekļu skatieniem (Ap.d.1:9). Tomēr tas nenozīmē, ka Viņš devās uz kādu tālu vietu, kā daudzi iedomājas. Dieva vārds nepārprotami runā par to, ka Jēzus nevis vienkārši uzkāpa debesīs, bet gan “augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu” (Ef.4:10). Tādējādi Jēzus tieši ar uzkāpšanu debesīs nu ir klātesošs visur, arī Dieva vārdā (Jņ.14:23).

Tiem, kuri iedomājas, ka Jēzus ir devies uz kādu attālu vietu, vajadzētu apdomāt, kas īsti notika tobrīd, kad Stefans tika nomētāts ar akmeņiem. Mēs par to varam izlasīt Ap.d.7:54–60. Kad Stefans bija apliecinājis savu ticību un viņa ienaidnieki gribēja viņu nomētāt akmeņiem, Stefans teica: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.” Vai tiešām tas varētu nozīmēt, ka Stefans “ar apbruņotu aci” raudzījās tālumā? Citiem vārdiem, mūsdienīgāk izsakoties, vai jūs tiešām domājat, ka Stefans skatījās kādā teleskopā?

KĀ LUTERS SKAIDRO NOTIKUMU AR STEFANU

Ap.d.7:56 Stefans saka: “Es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.” Kā viņš redz Kristu? Viņam nav jāpaceļ acis, cenšoties saskatīt kaut ko augstumos. Kristus ir ap mums un mūsos ikvienā vietā [Ef.4:10]. Tie ļaudis [kuri apgalvo, ka Jēzus nevar vienlaicīgi būt debesīs un uz zemes] neko no tā nesaprot. Viņi arī runā, ka Viņš sēž pie Dieva labās rokas, bet, ko tas nozīmē, ka Kristus ir uzkāpis debesīs un tur sēž, viņi nezina. [Tas, ka Jēzus ir uzkāpis debesīs] nav tas pats, kas kāpt pa kāpnēm iekšā mājā. Tas nozīmē to, ka Viņš ir pāri par visu radību, visā radībā un vēl aiz tās. Tas, ka Viņš tika pacelts augšup miesā, ir zīme iepriekšteiktajam. Tādējādi tagad visas lietas Viņa acu priekšā ir daudz lielākā mērā, nekā jūs esat manā acu priekšā, un Viņš ir mums tuvāk, nekā jebkura radība ir tuvāk citai radībai.

KĀPĒC JUMS TAS IR SVARĪGI?

Kāpēc gan šī mācība, ka Jēzus nav kaut kur tālu prom, bet dzīvo jūsu tuvumā un jūsos, ir jums personīgi nozīmīga? Luters skaidro, ka Kristus, dzīvodams jūsos, “izposta velna, grēka, nāves, skumju, baiļu, šausmu un visus ļaunuma darbus”. Bet tas vēl nav viss! Dzīvodams jūsos miesīgi, Kristus jūsos rada “cerību, taisnību, lēnprātību, prieku un mieru”.

Mīļais Debesu Tēvs, atbrīvo mani uz visiem laikiem no aplamās iedomas, ka, uzkāpdams debesīs, Jēzus ir devies uz kādu tālu vietu. Jo cieši iesakņo mani Tava dzīvā vārda patiesībā. Kā ap mani un manī visu laiku ir gaiss un mitrums, tāpat arī Tu esi ap mani un manī. Jo Tu esi solījis, ka vienmēr būsi ar mani (Mt. 28:20) un manī (Jņ.14:23). Mīļais Jēzu, paldies, ka Tu dzīvo manī nevis tikai garīgi, bet miesīgi, dāvādams man jaunu dzīvi un ik dienas mani vadīdams! Es ticu un lūdzos Tavā svētajā vārdā. Āmen.