Tu redzi arhīvu par Kristus augšāmcelšanās
Kristus dzīve atšķirībā no pārējo cilvēku dzīvēm bija pilnīgi nesavtīga. Viņš neko nedarīja sevis, bet mūsu, cilvēku, dēļ. Šī vispārējā patiesība attiecas arī uz Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Viņš mira un augšāmcēlās tieši mūsu dēļ. Tas nozīmē, ka gan Viņa krusta nāve, gan augšāmcelšanās būtiskā veidā ietekmē mūsu pestīšanu.
Mirušais Jēzus Kristus Lielajā Piektdienā un Lieldienu svētdienas augšāmceltais Kungs tā ir radīšana no nekā, radīšana no jauna.
“Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat grēkos” [1.Kor.15:17]
Kopā ar savu Kungu mācekļi bija ceļā uz Jeruzālemi, lai piedalītos Pasā svētkos, un viņu vidū valdīja pacilāts noskaņojums. Un ne jau tikai gaidāmo svētku dēļ. Mācekļi nojauta, ka Jeruzālemē šoreiz jānotiek kaut kam īpašam. Jau trīs gadus tie bija bijuši kopā ar savu Kungu un, protams, redzējuši viņa brīnumdarbus gan to, kā Viņš dziedināja slimos, izdzina ļaunos garus, apklusināja vētru, jā pat uzmodināja mirušos, izdziedināja aklos un triekas ķertos. Ar vienu vārdu sakot, viņam piemita spēks un vara, kāda nebija nevienam cilvēkam.
“Uzkāpis Debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva, labās rokas.” Ar šiem vārdiem Apustuļu ticības apliecība izsaka baznīcas ticību, ka Jēzus pēc savas augšāmcelšanās līdzdalās ar Dievu Viņa mūžīgumā, visuresamībā un visvarenībā.
Pārpublicējot obligāti jānorāda atsauce. Visas tiesības patur :: e-BAZNICA :: © 2007-2019
Atsauces (0)