Tā Kunga žēlastība

Un, kad es redzēju Viņu, es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet Viņš man uzlika Savu labo roku, sacīdams: nebīsties! Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas. [Atkl.1:17-18]

“Nebīsties!” tas ir pirmais paaugstinātā Kunga sacītais vārds Jānim, kas bailēs un pielūgšanā kritis pie zemes. Līdzīgi arī Jāņa evaņģēlijā izbaiļu pārņemtajiem mācekļiem atskan Kristus sveiciens: “Miers ar jums!” (Jņ 20:21) Šādi tiek salauzts mūris, kas ir starp Dieva godību un grēcīgo cilvēku. Tā ir Evaņģēlija atbrīvojošā un iepriecinošā vēsts. Arī dievkalpojumā ar šo sveicienu mūsu Kungs sastop Savus mācekļus un uzņem tos Savā sadraudzībā: “Tas Kungs lai ir ar jums.” – “Un ar tavu garu,” – vai Vakarēdiena liturģijā: “Miers ar jums.” Mēs iepazīstam mūsu Kungu caur Viņa vārdiem, un tādējādi piepildās, kas rakstīts šīs dienas lasījumā: “Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības,ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.” (2.Kor.4:6) Radīšanā caur Dieva vārdu un pavēli tapa gaisma, tāpat tas notiek arī ar mums, kad tiekam vadīti pie īstenās Jēzus Kristus atzīšanas.

“Es esmu Pirmais un Pēdējais” vai pirms tam “Es esmu A un O”, Alfa un Omega – grieķu alfabēta pirmais un pēdējais burts. Tas nozīmē, ka pirms Dieva Dēla neviena nav bijis un pēc Viņa nebūs neviena. Viņš ir pasaules sākumā un beigās.

Dievs, kas mums atklājies Jēzū Kristū un caur Savu Garu nāk pie mums, ir Kungs pār visu pasauli. Jāņa atklāsmes grāmatā tiek uzskaitītas visas briesmas, kas pasaulē nāks – kari un dabas katastrofas, līdz pat debess un zeme zudīs. Taču tas nemazina Dieva godību, nekas nav stiprāks par mūsu Kungu. Tas mums vienmēr jāpatur prātā, it sevišķi, kad notiek kas tāds, kas liek šaubīties par Dieva esamību vai varenību.

“Es biju miris, un, redzi, Es esmu dzīvs ..” Šeit mums tiek atgādināta Kristus nāve un augšāmcelšanās. Viņa godība. Nāve ir pārspēta, elle ir uzvarēta. Tā ir Lieldienu vēsts: Kristus ir augšāmcēlies! Tā izskan kā cerības un protesta zīme pār kapiem. Šo vēsti mēs varam nodot tālāk un dzirdēt paši, kad mūsu nāves brīdis tuvojas, nāve ir uzvarēta. Mums jālūkojas uz Kristu, kas caur krustu un nāvi ir gājis ceļu uz dzīvību, to atvērdams arī mums. Protams, šis ceļš vada caur nāvi un tiesu.

“No mūžības uz mūžību” – tas, ko mēs šeit dzirdam un redzam, attiecas uz visiem laikiem, pat tālāk par mums neiedomājamām laika un vēstures beigām. Kad dievkalpojumā ar šiem vārdiem slavējam Trīsvienīgo Dievu, kas dzīvo un valda no mūžības uz mūžību, mēs cieši turamies pie Kristus apsolījuma. Mēs zinām, ka nekas “mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom.8:39)

Un beidzot – “man ir nāves un elles atslēgas”. Kam ir atslēgas, tas var atslēgt un aizslēgt, tas var ieiet un iziet, tas var atbrīvot ieslodzītos. Protams, tā ir tikai līdzība. Bībeles līdzības ir sevišķas – tās ir kā atslēgas, lai atdarītu mūsu laicīgās acis mūžībai, no cilvēku vēstures ļautu apjaust Dieva vēsturi. Mēs kā aizkulisēs saredzam to, kam ir visa vara laikā un mūžībā – Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, kas par mums krustā sists un uzmodies no mirušajiem.

Mēs esam nonākuši pie svarīgākā, ko varam paņemt līdzi no šīs rakstvietas: paaugstinātais Kungs uzliek mums Savu labo roku, kā tas vēlāk notiek arī svētījot, mūsu Kungs ņem mūs pie rokas un vada cauri šīs pasaules sajukumam, cauri nāves vārtiem un ellei – uz Viņa mūžīgo valstību, ko Viņš mums ir apsolījis.

Un tā sirds nepacietībā un šīs pasaules nemierā mēs lūdzam un saucam: “Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!” (Atkl.22:20)